Tāda atziņa skanēja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas piena grupas sēdē. Lai valstsvīri labāk izprastu situāciju, tika nolemts — savākt visu informāciju par to, kā kurā valsti tiek atbalstīti (aizsargāti) piena ražotāji, jo īpaši mazie, un šo valstu atbalsts nerada tiem būtiskas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar Latvijā strādājošajiem.  

Govju mazāk

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis norādīja, ka samazinās (par aptuveni 10%) ganāmpulku skaits, savukārt slaucamo govju (kuru pienu nodod pārstrādei) skaits 2022. gada novembrī bija 115 277, kas ir par vairāk nekā 6000 mazāk nekā 2020. gada janvārī. “Diemžēl pazūd mazās saimniecības, kuras ir izkaisītas pa visu Latviju, kuru pamatā ir viensētas, kas nodrošina vienmērīgu Latvijas attīstību,” secina R. Feldmanis. 

Viņš norāda, ka lielās saimniecības saražo mazāk par pusi no visa piena, turklāt  lielo saimniecību ražošanas apjoms palielinās – mēroga ekonomika un arī izmaksu centralizācija.  Tajā paša laikā mazās saimniecības var ražot ekoloģisko vai bioloģisko pienu ar augstāku ekoloģisko kvalitāti. 

Savukārt LPKS Pienupīte valdes locekle Mirdza Feldmane uzsvēra, ka naivi  esot  cerēt uz lielo piena ražotāju izaugsmi — lielākiem ražošanas apjomiem, lielāku slaucamo govju skaitu. “Nenoliedzami lielie piensaimnieki spēj iegūt augstāku piena iepirkuma cenu nekā mazie un vēl jo vairāk, ja viņiem ir vidēji zemākas viena kilograma piena (tas jāved regulāri, jo ir salīdzinoši īss uzglabāšanas termiņš)  transportēšanas izmaksas, kamēr mazo zemnieku kooperatīviem piena savākšanas loks ir salīdzinoši garš (pēc kilometriem), turklāt mazie lauku ceļi ir tādā stāvoklī, ka piena mašīnas bieži jāremontē, bet tas nav un nevar būt arguments, lai mazie piena ražotāji tiktu iznīcināti,” tā M. Feldmane. 

Savukārt, ja nebūs mazo saimniecību — viensētu -, kas nodrošina Latvijas reģionu — lauku – apdzīvotību, tad varam zaudēt arī drošību, un nav arī skaidrs, kāda saimnieciskā darbība varētu notikt šajās teritorijas — audzēti  graudaugi vai, ņemot vērā ES Zaļo kursu, - meži. Tāpat pastāv risks, ka šādas zemes izpirks spekulatīvais kapitāls. “Valsts apdzīvotība un drošība pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos ir būtisks arguments, tāpēc visu nevar vērtēt tikai no peļņas apmēra par vienu litru piena,” tā R. Feldmanis. Savukārt  M. Feldmane norādīja, ka Polijā un arī Igaunijā mazie piena piegādātāji bija, ir un arī būs. “Jautājums, kāda ir šo valstu politika attiecībā uz ģimenes saimniecību saglabāšanu laukos, un šī pieredze būtu jāizvērtē arī Latvijas politiķiem,” tā M. Feldmane. 

Visu rakstu lasiet 24.janvāra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!