Vēl viens būtisks, bet Latvijā neizmantots resurss ir ezeri un upes, kuras var pārvērst par ievērojamu aktīvu tautsaimniecībā, intervijā Dienas Biznesam atzīst zemkopības ministrs Didzis Šmits.

Fragments no intervijas

"Proti, daudzi eiropieši dodas makšķerēt uz Ālandu salām (Somijā), jo tur ir zivis un attiecīga infrastruktūra. Latvijā jau pašlaik ir ūdenstilpes, kuras ir sakoptas, ir zivis un atbilstoša infrastruktūra makšķerniekiem, tomēr tās ir vairāk izņēmums, nevis ikdiena. Lai piesaistītu ārvalstu makšķerniekus, ir nepieciešams palielināt zivju daudzumu ezeros, tāpat izveidot attiecīgu infrastruktūru, jo neba ārvalstu makšķernieks dosies uz Latviju, lai bristu pa brikšņiem un niedrēm, lai nokļūtu līdz makšķerēšanas vietai. Un atkal šajā jomā Igaunijas un Lietuvas uzņēmēji jau ir priekšā Latvijai. Vienlaikus būtu jāpārtrauc industriālā zveja iekšējos ūdeņos, kas vairāk baro ēnu ekonomiku, nekā dod labumu tautsaimniecībai".

Bet ko tad darīt ar aizsargjoslām gar šīm ūdenstilpēm, kurās lielākoties neko īsti darīt nedrīkst?

Tā patiešām ir problēma, ka normatīvi būtībā daudzās vietās liedz izveidot pat gājējiem piemērotu taku, nemaz nerunājot par ievērojamu apkaimes labiekārtošanu, kas ir būtiski ārvalstu makšķernieku piesaistei. Aizsargjoslu tēmai ir jāķeras klāt, un to es arī darīšu. Uzskatu, ka pašreizējā pozīcija, kas aizsargjoslā kaut ko drīkst darīt tikai uz vecajiem pamatiem (tātad atkārtot to, kas reiz bijis), ir aplama. Proti, tādējādi pasakām, ka 19. gadsimta lībietis un arī Krievijas un PSRS armijas ģenerālis Baltijas jūras Kurzemes krastā labāk visu zināja un spēja rīkoties dabai saudzīgāk un draudzīgāk nekā šodien cilvēki Latvijā. 

https://www.db.lv/zinas/latvijai-nav-jabut-eiropas-pionierim-510424

Tāpēc nav jābrīnās par prātam neiedomājamu situāciju, kāda bija Pitragā, kur būvniecības atļauja bija izsniegta uz mājas pamatiem, kuru puse bija kāpā, bet līdzās esošajā pļavā māju būvēt nedrīkstēja. Īpašnieks centās šo nonsensu labot un panākt būvniecības tiesību pārnešanu uz pļavu, rezultātā būvēt neļāva ne vienā, ne arī otrā vietā. Šķiet, Rojā bija situācija, kad aizsargjoslas teritorija tika noteikta ar atpakaļejošu datumu un šajā teritorijā bija teju 100 īpašumu ar spēkā esošām būvatļaujām. Vēl jau bija situācija ar māju Kaltenē, kuru jūra ik pa laikam appludināja, bet tās pārvilkšanu 200 m tālāk no jūras aizliedza, kaut arī zeme piederēja vienam un tam pašam īpašniekam. Šīs situācijas tikai apliecina, ka mākam sargāt, bet nemākam attīstīt. 

Tas nenozīmē vis to, ka visa piekraste gar Baltijas jūru būtu jāatļauj apbūvei, bet gan to, ka noteiktās vietās šāda apbūve būtu atļaujama, nenodarot kaitējumu apkārtējai videi. 

Visu rakstu lasiet 24.janvāra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!