To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS “Eco Baltia” valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Viņš uzskata, ka augstās inflācijas laikā vienīgais risinājums, lai nesamazinātu cilvēku pirktspēju, ir valstij 2023. gadā atļaut darba devējiem izmaksāt piemaksu vismaz sešus mēnešus, bez šīs summas aplikšanas ar darbaspēka nodokļiem.

Fragments no intervijas

Vai situācijā, kad eirozonas valstī Latvijā inflācija pērn otrajā pusgadā bija ap 22%, bet eirozonā līdz 10%, vispār bija iespējams produkta cenā «ielikt» visu izmaksu pieaugumu?

Šis jautājums ir attiecināms uz ikvienu ražotāju, kurš savus produktus piegādā ārvalstu tirgiem, kuros inflācijas rādītāji bija (ir) daudz zemāki nekā Latvijā. Ārvalstu patērētāji pērk preci par tirgus, nevis kādu citu cenu, un tāpēc izmaksu pieauguma apmērs Latvijā nebūt nav tāds arguments, lai pircēji to akceptētu. Šis ir jautājums Latvijas valdībai par šeit strādājošo uzņēmumu konkurētspēju. Viens no būtiskākajiem ražošanas izmaksu ietekmētājiem bija un ir elektroenerģijas cena.

Tad jau 2022. gada augustā NordPool birža rādīja, ka Latvijā elektroenerģijas cena ir 5-6 reizes augstāka nekā Igaunijā un apmēram 10 reizes augstāka nekā Somijā, turklāt pirmo reizi vēsturē uz kādām stundām šī cena sasniedza 4000 eiro par MW, ražošanai bija jāapstājas!

Tieši tā arī ir. SIA Nordic Plast situācijā, tiklīdz NordPoll biržā elektroenerģijas cena sasniedz 500 eiro par MW, tā ražošana tiek apturēta, cilvēki vai nu nenāk uz darbu, vai arī nodarbojas ar iekārtu remontu. 500 eiro par MW ir tā robeža, kad saražotu produktu var realizēt, iegūstot apaļu nulli peļņas. Bet kurš ražo produkciju tikai, lai to pārdotu ar nulles rentabilitāti vai vēl trakāk - par to piemaksātu. Ražošanā dažās preču grupās pēc saražoto vienību skaita ir kritums, kuru kompensē inflācijas rezultātā būtiski pieaugusī cena. Pērn decembrī un šā gada janvārī elektroenerģijas cenas Latvijā ir atgriezušās ražotājiem pieņemamā līmenī, bet par to, kāda situācija būs turpmāk, ir grūti spriest, jo decembris un daļēji janvāris tomēr ir salīdzinoši klusie mēneši, kad Eiropā daudzas rūpnīcas bija atvaļinājumā. 

Pozitīvi vērtēju Latvijas valdības pērn rudenī izstrādāto energoresursu sadārdzinājuma kompensācijas mehānismu, jo bez tā daudzi ražotāji Latvijā būtu slēgti uz ilgu laiku, bet daļa no tiem jau būtu kļuvuši maksātnespējīgi.  Pašlaik Latvija pilnībā var sevi nodrošināt ar elektroenerģiju (un pat eksportēt) tikai tad, kad ir atbilstošs ūdens daudzums Daugavas HES kaskādē, pārējā laikā ir jādarbina TEC, kuri izmanto dārgo gāzi, bet vasarā vienīgā iespēja ir to importēt no Skandināvijas, un augustā, šķiet, bija problēmas ar starpsavienojumu. Nezinu pat kuras jomas ražotāji spēj turpināt ražošanu pie elektroenerģijas cenas 4000 eiro par MW, tā ir cena, pie kuras elektrība ir luksusprece, kurai nav patēriņa.

Visu rakstu lasiet 17.janvāra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!