Ekonomistu apvienības pētījumā Koronanomika Latvijā: ietekme, politikas reakcija un atgriešanās pie izaugsmes akcentēts, ka valsts atbalsta ziņā Latvija Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas, kā arī daudzām citām ES dalībvalstīm. Tiek arī uzsvērts, ka, neveltot atbilstošus resursus Latvijas galvenajiem ilgtermiņa izaicinājumiem – zemajam iedzīvotāju ienākumu līmenim un demogrāfiskās krīzes mazināšanai –, Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas saglabāsies, bet izaugsmes potenciāls tiks nopietni apdraudēts. Zemo ienākumu problēmu gan mūsu valsts it kā mēģina risināt, ceļot minimālās algas, apliekot ar pilnu sociālo nodokli teju visus ienākumus utt., taču praksē tas ainu uzlabo vien formāli, jo stāsts ir par bruto algām, faktiskās vismaz privātajā sektorā dažkārt pat samazinās, jo saprotams, ka uzņēmumu algu fondi nespēj tikt līdzi jaunām valsts noteiktām izmaksām. Otrkārt, nodokļu maksātāju (fizisko personu) skaits ar katru gadu sarūk, tostarp arī nodokļu politikas izmaiņu iespaidā (atcerēsimies par mikrouzņēmumu galu, pilniem nodokļiem daļējas slodzes vai radošam darbam).

Šajā situācijā investīciju piesaiste ir ārkārtīgi izšķiroša. Turklāt svarīgi ir būt vismaz vienā līmenī ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju. "Ja vēlamies saglabāt cerību vēl mūsu paaudzes laikā noķert Rietumeiropas dzīves līmeni, tad Latvijas eksporta ienākumiem ik gadu jāaug par 30%, bet, lai to izdarītu, ir būtiski jāsamazina eksportējošo uzņēmumu izmaksas – samazinot nodokļu slogu un elektroenerģijas izmaksas, vienlaikus palielinot eksportētāju spēju pārdot labāk un vairāk," Dienas Biznesam uzsver Jānis Ošlejs.

Savukārt Ģirts Rungainis intervijā Dienas Biznesam saknes Latvijas atpalicībai no abām kaimiņvalstīm saskata vēsturiskajā mantojumā un arī biznesam noteiktajos spēles noteikumos: "Latvijas atpalicības atbildes ir meklējamas mūsu valsts pārvaldē un politiķu pieņemtajos lēmumos, un arī neīstenojamās sabiedrības gaidās, kuras nepamatoti turpina uzturēt politiķi." Taču būtiski, ka situācija, apzinot tās vājās vietas, neuzlabojas arī tagad. "Latvijā, piemēram, ražotnes, noliktavas vai veikala uzbūvēšanai vajag daudz vairāk saskaņojumu un birokrātisko procedūru, tātad vairāk laika nekā Lietuvā vai Igaunijā, un tas ir arī ievērojami dārgāk," pauž Rungainis, norādot, ka nereti investoram Latvijā vēl bez tā, ka viņš būvē savu ražotni, uz to pašam par papildu naudu jāuzbūvē publiskā infrastruktūra – komunikācijas: ceļš, elektrība, ūdens, kanalizācija un pārējā infrastruktūra. Tiešām labi zinām arī piemērus par to, kāds skandāls tiek sacelts brīžos, kad kāda amatpersona, valsts vai pašvaldības iestāde atļāvusies būt pretimnākoša kādam investoram infrastruktūras izbūvē – uzreiz ir ziņojumi par iespējamu korupciju, pārbaudes, apvainojumi, kas bieži vien robežojas ar linča tiesu. Protams, tas atbaida investorus no Latvijas, bet, kā norāda Rungainis, kaimiņvalstīs tos pašus investorus sagaida ar atplestām rokām un izpilda visas viņu vēlmes attiecībā uz nepieciešamo infrastruktūru, darbaspēka apmācībām u.tml. Esam vienoti politiskās savienībās, uz mums attiecas vienādi spēles noteikumi, taču piemērošanas ziņā, kā allaž, pārcenšamies. Tā ir problēma, ko iepriekš intervijā Dienas Biznesam akcentēja arī Latvijas Grāmatvežu asociācijas valdes locekle Lilita Beķere.

Un ir vēl viens aspekts, uz ko arī norāda Ģirts Rungainis: "Par kādu labklājību un izaugsmi varam runāt, ja bieži vien pret potenciālajiem investoriem Latvijā izturamies kā pret potenciālajiem noziedzniekiem vai pat vēl sliktāk." Šī problēma īpaši saasinājusies līdz ar finanšu sistēmas kapitālo remontu, kā to prezentējis premjers Krišjānis Kariņš. Traģikomiska pretruna šajā ziņā veidojās brīdī, kad politiķi publiski mudināja Baltkrievijas uzņēmumus pārcelties uz Latviju, taču bankas tiem, kas atsaukušies, atteica vai novilcināja kontu atvēršanu, a priori uzskatot par problemātiskiem, lai neteiktu vairāk. Par šo problēmu runājot, Jānis Ošlejs Dienas Biznesam saka: "Zinu uzņēmumus Latvijā, kuri izvietojuši savas struktūras ārpus Latvijas, lai tikai varētu norēķināties (saņemt maksājumus) ar saviem klientiem, kuri atrodas valstīs, kam banku uzraugi uzstādījuši ļoti augstas AML prasības."

Tad nu sanāk, ka distance viena, bet kaimiņi skrien pa taisnu celiņu, kamēr mēs lecam pāri pašu pilnīgi lieki sabūvētām barjerām.