Savulaik Latvijā ironizēja, ka tā laika premjers Repše esot marsietis, jo no cilvēku reālās dzīves neko nesaprotot. Šobrīd diemžēl bieži vien rodas sajūta, ka teju vai visi valdībā nākuši no citas pasaules, dzīvo citā realitātē.

Lūk, daži piemēri.

Šajās dienās apbēdināja, patiesi ļoti apbēdināja satiksmes ministrs Tālis Linkaits ar saviem izteikumiem par pārvaldīto nozari. Ja iepriekš ļoti ilgus gadus viņš bija zināms kā satiksmes jomu labi pārzinošs eksperts, tad nu, šķiet, pārtapis par vien budžeta resursus tērējošu birokrātu. Žēl, tiešām žēl, ja tas tā.

Runa ir par ministra uzstāšanos jūnija pēdējā dienā Latvijas Radio 1 raidījumā Krustpunkti. Tajā izskanēja virkne jautājumu, uz kuriem atbildes bija, maigi sakot, dīvainas. Latvijas dzelzceļu kādreiz uzturēja tranzīta pakalpojumi, tātad no pakalpojumu eksporta līdzekļiem nu slogs pāriet uz pasažieriem un caur dotācijām – arī uz visiem nodokļu maksātājiem. Tika jautāts, kas tiek darīts, lai atslogotu valsts un iedzīvotāju budžetus no dzelzceļa uzturēšanas, atkal veicinot, ka kravu pārvadājumi sedz vairumu izmaksu. Kāda atbilde? Ka plašā dzelzceļa infrastruktūra ir smags padomju laika mantojums, kas nu jāuztver kā slogs, jo kravu pārvadājumi samazinās, un ka visā Eiropā dzelzceļu pamatā finansē no pasažieru pārvadājumiem. Vai tā bija atbilde uz jautājumu? Nē.

Līdzīgi ar jautājumu par pasta pakalpojumiem. Kā zināms, ar 1. jūliju visā ES atcelts atbrīvojums no PVN zemas vērtības sūtījumiem. Tas bija laicīgi zināms, valstis cīnījās par to, lai ārpus ES bāzētie interneta tirdzniecības uzņēmumi tajās veidotu savus noliktavu centrus, kur preces atmuitotu, lai tālāk tirgotu jau kā no ES nākušas. Vismaz populārākajiem Ķīnas interneta veikaliem tādas bāzes vietas ir Polijā, Čehijā, Vācijā, Spānijā, Francijā u.c., tie ir kā nodokļu ieņēmumu magnēti attiecīgajām valstīm, jo, protams, tas skar ne vien lokālo tirgu, – pircēji, tostarp no Latvijas, drīzāk izvēlas piemaksāt par jau atmuitotas preces piegādi, nevis individuāli kārtot muitas procedūras. Vai Latvija centās panākt, ka šeit būtu tādas tirgotāju filiāles, kas nestu papildu nodokļu ieņēmumus? Pat vairākkārt jautāts, ministrs no atbildes izvairījās, stāstot ko citu – ka preces jau pasts saņemot pa tiešo no Ķīnas un cik laba aplikācija izveidota, lai atmuitošanu individuāli atvieglotu utt. Tas skaidrs. Bet vai valsts centās izmantot šīs pārmaiņas, lai iegūtu iespēju iekasēt nodokļus par precēm, kas ienāk no ārpuses un pēc tam aizceļo uz citām ES valstīm? Nē, nu tā esot privātas iniciatīvas lieta, ja privātas kompānijas ko tādu veidos, tad labi... Līdzībās runājot, makšķere ir, bet tā vien bezjēdzīgi smaga nasta, jo zivīm taču būtu pašām jālec uz šķīvja, turklāt uzreiz ceptā veidā, vai ne? Ja tā nav, tad vienīgais, ko šādi domājošie spēj darīt, ir visādi lamāt tās zivis par nesaprātīgumu, bezatbildīgumu, sekošanu savām interesēm utt.

Vēlreiz der atkārtot – Tālis Linkaits ir gudrs cilvēks, labi saprot, ka nauda kokos neaug vai tāpat vien valsts kasē neuzrodas, tā vai nu tagad kādam jānopelna, vai arī būs jānopelna ar uzviju nākotnē, kad būs jāatdod šobrīd ņemtie parādi, lai attiecīgi būtu pamats nodokļu ieņēmumiem valsts un pašvaldību budžetos. Tad kāpēc ministrs tik veikli izvairās no sarunas par to, kā veicināt šos ieņēmumus? Jo bail no jautājuma par to, ko pats ir darījis lietas labā? Bail, ka piesies korupciju?

Bet ne jau viņš viens tāds tajā pulciņā, ko dēvē par valdību.

Plašu ažiotāžu raisījis lauksaimnieku biedrību konflikts ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Artūru Tomu Plešu. Tā pamats – ministra vadītā Latvijas Vides aizsardzības fonda finansētā komunikācijā paustais, ka zemnieki esot masu slepkavas, kas ir pret Zaļo kursu. Tā vietā, lai konfliktu risinātu, tiekoties ar konkrētām organizācijām, varbūt pat piesaistot dialogā arī zemkopības ministru, Plešs sparīgi taisnojas ar paziņojumu palīdzību un vēl vairāk eskalē situāciju, dēvējot zemnieku organizāciju sašutumu par politisku akciju.

Vēl viens piemērs – šajās dienās Eiropas Komisija publiskoja Eiropas inovācijas rezultātu pārskatu 2021. Ja 2020. gadā Latvija ES inovāciju reitingā 27 valstu konkurencē ierindojās 23.vietā, tad šogad ir noslīdējusi uz 25.vietu. Kā uz šādu bēdu ziņu reaģēja ekonomikas ministrs? Pavēstot, ka "reitinga rezultāti vēlreiz apstiprina, ka ejam pareizā virzienā", par ko liecinot tas, ka šogad apstiprināto "Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.–2027. gadam izstrādē ielikti spēcīgi pamati jaudīgai Latvijas industriālajai izaugsmei, kas vērsta uz inovācijām un valsts salīdzinošo priekšrocību efektīvu izmantošanu". Tātad, ja ir papīrītis, tad būs automātiski izaugsme, ja nebūtu papīrīša, tad tādas nebūtu? Piedodiet, bet tikpat labi var atsaukties arī uz premjera saukli par viedo reindustrializāciju. Reālajā dzīvē, biznesā viss atkarīgs no daudz konkrētākiem stimuliem un kopējiem spēles noteikumiem, un, ja tie ir slikti, tad ar vienu papīru vai saukli neko labot nevar.