Pirmā – ar satiksmes jautājumu apskatnieku Paulu Timrotu – bija publicēta laikrakstā Diena, to pārpublicēja arī Dienas Biznesa interneta portāls. Otrā – ar arhitektu, uzņēmēju Uldi Pīlēnu, ko publicējam 7. septembra Dienas Biznesa drukātajā izdevumā. 

Abos gadījumos ir runa par kaitējumu, ko politikā nodara vai var nodarīt populisms, neprofesionalitāte, tiekšanās pēc ātriem rezultātiem, klaja sistēmas, saprātīgu spēles noteikumu neievērošana, kā arī tālredzīguma trūkums. Abos gadījumos ir vilšanās tajā, kas notiek, un arī apliecināta vēlme pēc daudz, daudz labākas pārvaldības. Atšķirība vien tajā, ka Pauls Timrots tiek intervēts par pērn uz pieciem gadiem ievēlētās Rīgas domes izpausmēm satiksmes jomā, savukārt Uldis Pīlēns – vairāk par valsts līmeņa pārvaldību, tostarp nākamgad paredzēto Saeimas vēlēšanu kontekstā. 

https://www.db.lv/zinas/galvenie-jautajumi-kurp-ejam-kur-gribam-nonakt-504357

Tātad vienā gadījumā varas maiņa nav paredzama, atliek vien cerēt, ka cilvēki ar laiku mācīsies no kļūdām, bet otrajā – varam cerēt, ka, pirmkārt, politiķi nākamajām vēlēšanām būs sagatavojuši labāku piedāvājumu gan programmatiskā, gan personālsastāva ziņā, otrkārt, ka vēlētāji ievēlēs pieredzējušākus, profesionālākus, tālredzīgākus, racionālākus, atbildīgākus utt. par līdzšinējiem, un treškārt, ka ievēlētie arī īstenos uz valsts attīstību ilgtermiņā vērstu politiku.

 Tāpat arī intervējamie akcentē, ka plašākas uzmanības vērta ir, šķiet, aizvien pieaugošā tendence sabiedrībai pārlieku fokusēties uz vienas dienas, nedēļas vai mēneša aktualitātēm, pieprasot no politiķiem ātru, pamanāmu rīcību un tiem arī tiecoties to īstenot, lai arī dažkārt tas prasītu būtisku atkāpšanos gan no normatīviem un standartiem, gan labas lēmumu pieņemšanas prakses. Jautājums par lielajiem mērķiem, kaut kādu ilgtermiņa rezultātu sasniegšanu ir novākts pat ne otrajā plānā, bet gan, šķiet, paslēpts dziļi pagrabā aiz cieši aizslēgtām durvīm. Jo tas ir neērts, uz to nav skaidras atbildes, tās meklēšana prasa piepūli un galu galā vismaz uz četriem gadiem ievēlamajiem šķiet pilnīgi lieka, jo tā būtu pamatu likšana lentīšu griešanai jau pēcteču varas laikā. 

Cita lieta, ja var pazīmēt sapņu pilis, piemēram, par ātrgaitas maģistrālēm kaut kad tālā nākotnē – tas vismaz ļauj novirzīt skatus no šodien nepaveiktā vai aplami padarītā. Tas, protams, ne uz ko labu neved, tā drīzāk ir nevis virzība, bet mīņāšanās uz vietas. Vismaz sabiedrības attīstības ziņā. 

Līdz ar to loģiski būtu bijis, ja augtu pieprasījums pēc kvalitatīvi cita līmeņa politikas. Un tiešām ir ļoti labi, ka aizvien biežāk ir dzirdama kritika par nebūšanām, kas pieļautas, un kritika par aplamu pārvaldību kā tādu, neatkarīgi no tā, kuras partijas pārstāvji to realizē. Atliek vien cerēt, ka šī kritika tiek ņemta vērā, tā teikt, likta aiz auss, kļūdas labotas un to atkārtošanās riski mazināti. Daudz bēdīgāk būtu, ja katrs šāds kritikas izpaudums tiktu vērtēts kā personisks uzbrukums kāda vai kādu citu politisku spēku interesēs, jo tad kļūdu labošanas vietā mēs varētu sagaidīt tādu kā ieraušanos savā čaulā, darīšanu pa vecam, lai tikai iespītētu, kas, protams, būtu gan neproduktīvi un destruktīvi, gan arī nekorekti pret kritikas paudēju, tā patstāvību savos spriedumos. 

Un vēl. Biedē politiķu (gan pozīcijas, gan opozīcijas) aizraušanās izdabāt kaut kādām šaurām grupām, nerēķinoties tādos brīžos ar sabiedrības interesēm kopumā vai vismaz sabiedrības vairākuma interesēm. Piemērus šādām tendencēm min kā Pauls Timrots, runājot par stabiņiem Rīgas ielās, tā Uldis Pīlēns, vēršot uzmanību šai problēmai kā tādai. 

Mūslaiku politiķi kļuvuši vien par tādiem kā mazliet vairāk par 5% balsu pircējiem. Skaidrs, ka tas noved pie tā, ka arī sabiedrība aizvien vairāk distancējas no politiķiem, uztver ievēlētos kā svešu, ne savu interešu pārstāvjus ar visām no tā izrietošām sekām – zemu uzticēšanos, zemu līdzdalību vēlēšanās, politisku lēmumu nerespektēšanu utt. 

Un tas vēl jo vairāk aktualizē jautājumus, ko īpaši akcentē Uldis Pīlēns: kurp mēs kā valsts ejam, kāda ir mūsu nākotne, kāda būs iespējama mūsu bērnubērnu nākotne Latvijā? Šķiet, par to jādomā aizvien vairāk un vairāk. Mums visiem.

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet Dienas Biznesu preses tirdzniecības vietās!