Atslēgas vārdi tātad ir: lai būtu loģiski, pamatoti, saprotami. Un vēl arī savlaicīgi. Lai bizness tiem var pielāgoties, kaut vai neiepērkot kādas preces, ja paredzama veikalu daļēja vai pilnīga slēgšana. Un lai spēles noteikumi tik bieži nemainās, kā jau to diemžēl nācies piedzīvot. Jau pērn ar to saskārāmies, ka tikai rudens pusē, kad saslimšanas līmenis ar Covid-19 strauji kāpa, politiķi sāka spriedelēt, ko nu darīt. Toreiz visi atzina, ka rīcības scenārijiem bija jābūt izstrādātiem jau vasarā. Bet nebija. 

Nu šoruden ir tāda kā deja vu sajūta, jo atkal nekas nav sagatavots, nekas nav pieņemts, un par to, kas būtu jādara, vēl tikai spriedelē, lai arī jau brīžiem šķiet, ka panikas iespaidā, jo pat vakcīnu pieejamības situācijā jau septembrī sasniegts pērnā gada nogales saslimušo skaita līmenis. Toties parādās tādas demokrātijai bīstamas tendences kā aizvien biežāk dzirdamās prasības pēc stingrākas ierobežojumu izpildes kontroles, bargākiem sodiem utt. 

Tiešām Covid sērgas dēļ tik ļoti mainās cilvēku izpratne par Rietumu pasaules pamatvērtībām, ka gribas nu dzīvot kā Baltkrievijā vai vēl trakāk – Ziemeļkorejā? 

Un, protams, jautājums arī par to, kurš ir tas, ko vajadzētu sodīt, – to senioru, kas nelāgi jūtas ar aizklātu degunu un tāpēc masku valkā vien uz pazodes, vai, teiksim, veikala, kādas iestādes vadību, publiskā transportlīdzekļa vadītāju, kas savā teritorijā ļauj uzturēties tādiem daļēji maskotiem? 

Proti, vai no šīm lielākas kontroles prasībām, tās ieviešot, atkal necietīs bizness, kam jau tāpat jāuzņemas papildu slogs ar telpu zonēšanām, groziņu lietošanas un sertifikātu pārbaudes kontrolēm. Uz visa šī fona aizvien pārsteidz no politiķu puses dzirdētā bieži vien nievājošā attieksme pret uzņēmēju organizāciju pārstāvjiem, kas tieši to arī prasa – lai netiktu ieviesti nepārdomāti, neloģiski, nesaprotami, sabiedrībai nepieņemami un tāpēc praksē bieži vien ignorēti ierobežojumi. Ka kaut kādiem pasākumiem jābūt, lai mazinātu vīrusa izplatību, tas skaidrs, bet bizness saka: „Mīļie politiķi, tikai nedariet muļķības!” Kāda ir politiķu reakcija uz to? “Tas biznesa lobijs atkal ir pret ierobežojumiem!” 

Tiešām nesaprot, par ko ir runa, vai speciāli negrib saprast? Dīvains ir arī arguments, ko lēmumu pieņēmēji lieto, kaut vai lai pamatotu lielveikalu slēgšanu nevakcinētajiem, – lai cilvēki būtu motivēti vakcinēties. Piedodiet, bet vai jau tā tukšajiem veikaliem par piedalīšanos šādā motivācijas kampaņā kāds piemaksās, kompensēs tiem faktiski valsts nodarītos zaudējumus? 

Ja cilvēki kādu iemeslu dēļ nevakcinējas, lai tad paši cieš no tā sekām, kāpēc viņu dēļ ciešanas jārada biznesam? Turklāt veidā, kas itin nekādi nav saistīts ar izsargāšanos no saslimšanas. Jau ir noteikts, cik daudzi cilvēki var vienlaicīgi būt katrā veikalā, ka telpās jālieto maskas, tāpat zināms, ka lielveikalos ventilācijas sistēmas ir teju vai simtkārt labākas nekā vairumā skolu. Kāpēc atkal ķeras pie veikalu darbības ierobežošanas? Jo tā vieglāk demonstrēt, ka kaut ko dara? 

Mēdz teikt, ka kaut ko panākt var ne vien ar pātagu, bet arī burkānu. Vara pie mums pārlieku aizrāvusies ar pātagas (dažādu aizliegumu, ierobežojumu) vicināšanu un moralizēšanu, diemžēl par stimuliem, kas motivētu vakcinēties, nedomā. Un pat, ja domā, tad kaut kā galīgi greizi, proti, par normālu dzīves standartu tiek uztverta nevis cilvēku brīvība, bet dzīve ierobežojumu vidē, no kuras tad atsevišķām cilvēku kategorijām ir iespēja kontrolēti izkļūt (uzrādot sertifikātu, lai sēdētu pie galda kafejnīcas iekštelpā, piemēram).

Gluži kā atļauja izbraukt uz kādu sociālisma valsti no PSRS tās pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs. Normāli? Protams, ka nē! Skaidrs, ka epidemioloģiski labi pamatoti ierobežojumi var būt, taču, lai stimulētu cilvēkus vakcinēties, noteikti jālieto citas metodes. Kaut vai samaksājot katram par vakcinēšanos.