Galvenais secinājums pēc Senāta sprieduma - arī situācijā, kur pasūtītājs ir Latvijas valsts, pasūtītājam ir saistoši Latvijas Republikā spēkā esošie tiesību akti, un noslēgtie līgumi ir jāpilda atbilstoši tajos noteiktajai kārtībai. Pretēji apelācijas instancē Rīgas apgabaltiesā nospriestajam, Senāts atzinis, ka būvnieka prasījumiem saņemt samaksu par izpildītajiem darbiem, nav iestājies noilgums.

Lai arī pēc Senāta sprieduma jautājums par summas apmēru, kas piedzenams par labu NBA, sakarā ar pušu atšķirīgo viedokli par piemērojamajiem būvniecības izmaksu indeksiem, paliek atklāts, tomēr kopumā Senāta spriedums ir likumsakarīgs.

Savā sākotnējā spriedumā apelācijas instancē Rīgas apgabaltiesa, noraidot NBA prasību pilnībā, nav pareizi piemērojusi Latvijas Republikā spēkā esošās tiesību normas, kas attiecīgi novedis pie visas lietas nepareizas izspriešanas, ko apliecina Senāta pasludinātais spriedums.

Būvnieka prasījums pret valsti nav par papildu naudas samaksu, bet gan par līgumā jau sākotnēji pielīgtās samaksas saņemšanu par reāli paveiktiem darbiem. Mēs vēlamies, lai pasūtītājs  ievēro noslēgto līgumu un norēķinās ar būvnieku tajā paredzētajā kārtībā.

Par strīdu:

2019. gada novembrī Rīgas apgabaltiesa apelācijas instancē izskatīja civillietu NBA prasībā pret KM par parāda, līgumsoda un likumisko nokavējuma procentu piedziņu. Pasūtītājs ar Būvuzņēmēju nenorēķinājās pilnā apmērā par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību saskaņā ar līguma noteikumiem. Pēc tam, kad tiesa pirmajā instancē bija spriedusi daļēji apmierināt Būvuzņēmēja prasību, apelācijas instance nosprieda noraidīt Būvuzņēmēja prasību pilnībā.

NBA izvērtēja judikatūru līdzīgos tiesas strīdos un konstatēja, ka apelācijas instances spriedums no tās krasi atšķiras, tāpēc Būvuzņēmējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kas lēmumu atgriezt lietu atkārtotai izskatīšanai apelācijas instancē pieņēma 2020. gada 18. jūnijā.