2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

E4 ir četras Eiropas valstis ir valstis, kurās vēsturiski bijusi liela emigrācija no Latvijas, tās ir: Lielbritānija, Īrija, Vācija, Norvēģija.

Cik lielam jābūt bezdarba pieaugumam Latvijā, lai sāktu uztraukties par masveida iedzīvotāju aizbraukšanu? Bezdarbs, kas rakstāms ar viencipara skaitli, vēsturiski neizraisa būtisku emigrācijas pieaugumu; tomēr emigrācija strauji palielinās, bezdarbam pārsniedzot 15% (3. attēls).

Cik lielā mērā bezdarbs Latvijā pieaugs Covid-19 krīzes iespaidā? Latvijas Bankas prognozes norāda uz aptuveni 10% gan šogad, gan nākamgad (prognozes publicētas šī gada 5. jūnijā). Citi ekonomisti Latvijai prognozē visai līdzīgu bezdarba līmeni, piemēram, Eiropas Komisija ap 8-9% ( AMECO datubāze , skatīta 15. jūnijā), un Latvijas Stabilitātes programma 2020. – 2023. gadam ap 10-11%. Tādējādi – bezdarba pieaugums (pateicoties arī valsts atbalsta pasākumiem) šoreiz būs mazāks par rādītāju, kas iepriekš izraisīja masveida emigrāciju.

Atšķirībā no 2009. gada krīzes – šoreiz Latvijā nav gaidāms straujāks ienākumu kritums un bezdarba pieaugums nekā citās Eiropas valstīs. Gluži pretēji – Latvija ir viena no vismazāk Covid-19 krīzes skartajām valstīm. Latvijā bijis mazāks gan ar saslimšanu saistīto, gan nāves gadījumu skaits, attiecīgi arī Covid-19 ierobežošanas pasākumi Latvijā bijuši maigāki un mazāk traucējuši tautsaimniecības asinsritei. Piemēram, darbavietu, mazumtirdzniecības centru un sabiedriskā transporta mezglu apmeklējums Latvijā krities mazāk nekā citās Eiropas Savienības valstīs (4. attēls).

Operatīvie dati liecina, ka bezdarba pieaugums nu jau ir būtiski piebremzējies. Martā un aprīlī no darba atbrīvošanas intensitāte bija strauja un salīdzināma ar 2009. gada krīzē piedzīvoto. Tomēr acīmredzami ir arī tas, ka šoreiz atlaišanu vilnis bija ievērojami īsāks – bezdarbnieka statusa ieguvušo skaits pārsniedza 1% (no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) slieksni vien 2 mēnešus (5. attēls). Salīdzinājumam – 2009. gada krīzes laikā 1% slieksnis tika pārsniegts 33 mēnešus pēc kārtas – no 2008. gada oktobra līdz 2011. gada jūnijam.

Ikviens interesents Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mājas lapā var iepazīties bezdarbnieku skaita dinamiku pat pa dienām – arī jūnija pirmajā pusē bezdarba pieaugums bijis lēns (6.attēls).

Arī uzņēmēju gaidas attiecībā uz nodarbinātību šoreiz nav tik drūmas kā 2009. gada krīzē. Tiesa, nodarbinātības gaidas Covid-19 krīzes sākumā strauji nokritās – mazumtirdzniecības jomā un pakalpojumos kritums ir salīdzināms ar to, kas tika piedzīvots 2009. gada krīzes zemākajā punktā, savukārt apstrādes rūpniecībā un būvniecība kritums šoreiz bijis mazāks. Tomēr jau maijā uzlabojums bija vērojams visās nozarēs, īpaši krīzes smagāk skartajās: mazumtirdzniecībā un pakalpojumos (7. attēls).

Jāpiebilst, ka Covid-19 krīze tikai daļēji līdzinās iepriekšējām ekonomikas krīzēm – atšķirības nosaka gan būtiska epidemioloģiskā sastāvdaļa, gan nevienmērīga ietekme uz tautsaimniecības nozarēm. Ir pamats uzskatīt, ka Covid-19 krīzes laikā ekonomisko faktoru ietekme uz migrācijas lēmumiem būs mazāka, nekā tas bija 2009. gadā. Piemēram, Covid-19 krīze mazināja ceļojumu drošību un pieejamību, kā arī padarīja pašu ceļošanu mazāk patīkamu. Ierobežotās iespējas atgriezties Latvijā pie pirmās vēlmes, kā arī apgrūtinātās iespējas apciemot radus Jāņos vai Ziemassvētkos nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāju vēlme strādāt ārzemēs (pie citiem nemainīgiem apstākļiem) būs mazāka.

Emigrāciju būtiski ietekmē ekonomiskie faktori – jo augstāks ir bezdarbs un zemāki ienākumi salīdzinājumā ar attīstītām Eiropas valstīm, jo lielāka ir emigrācija. Atšķirībā no 2009. gada krīzes – šoreiz Latvijā nav gaidāms straujāks bezdarba pieaugums un ienākumu kritums nekā citās Eiropas valstīs.

Gluži pretēji, Latvija tiktāl ir viena no vismazāk Covid-19 krīzes skartajām valstīm, attiecīgi arī Covid-19 ierobežošanas pasākumi Latvijā bijuši maigāki un mazāk traucējuši tautsaimniecības asinsritei.

Pie pašreizējām bezdarba prognozēm (ap 10% šogad un nākamgad) emigrācija būtiski nepieaugs; turklāt, Covid-19 krīzes īpatnības emigrāciju var mazināt vēl vairāk.