Latvijā elektroenerģijas ražošanai
izmanto daudz atjaunojamo energoresursu (AER). Arī daudz siltuma
saražojam, izmantojot biomasu, kas pieejama uz vietas Latvijā.
Tomēr ir arī izaicinājumi. Piemēram, ja neskaita trīs lielās
hidroelektrostacijas, tad Latvijā, izmantojot AER, nemaz tik daudz
elektroenerģijas nesaražo. Arī siltuma ražošanā būtisku lomu
spēlē dabasgāze, kas pats par sevi ir tīrs kurināmais, bet ir
fosils, neatjaunojams un importējams no citām valstīm. Vēl
pamatīgs izaicinājums ir atkritumu apsaimniekošana – cik daudz
atkritumu radām, cik šķirojam, cik aprokam un cik pārstrādājam.
Atjaunojamo
energoresursu ziņā Latvija ir starp Eiropas Savienības
pirmrindniecēm – kopā ar Zviedriju, Somiju, Dāniju un Austriju
mums ir lielākā atjaunojamo energoresursu daļa enerģijas bruto
galapatēriņā. Tas, protams, ir labi, bet pētīsim tālāk, un
tālāk ir jāskata divi pārveidotās enerģijas veidi – elektrība
un siltums. Mums ir jāapzinās, ka Latvijas labie rādītāji
elektrības segmentā ir tikai pateicoties vēsturiskajam mantojumam
– trīs lielajām uz Daugavas uzceltajām hidroelektrostacijām
(HES).
Savukārt,
ja paskatāmies, kāda loma ir citiem atjaunojamajiem un
neizsīkstošajiem energoresursiem, tā ir pagalam niecīga. Latviju
apsteidz gan lietuvieši, gan igauņi, kas īpaši pēdējo desmit
gadu laikā ir strauji attīstījuši, piemēram, vēja enerģijas
izmantošanu elektrības ražošanai.
Siltuma
ražošanā divi dominējošie resursu veidi ir koksne un dabasgāze.
Pilsētās ar dabasgāzes apgādes infrastruktūru centralizēto
siltumapgādi nodrošina ar dabasgāzi. Uzskatāmākais piemērs ir
Rīga ar TEC1 un TEC2 dabasgāzes koģenerācijas stacijām, kas var
vienlaikus ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju. Rīgas
perifērijā un reģionos izplatītāka ir biomasas koģenerācija,
kur pamatā kā kurināmais tiek izmantota šķelda, taču ir
tehnoloģijas, kas līdz ar pamata kurināmo ļauj līdzsadedzināt
arī citu kurināmo.
Kūdras
problēma – putēšana
Viens
no iespējamajiem līdzsadedzināšanas risinājumiem ir vietējais
enerģijas resurss kūdra. Tā atjaunojas ilgākā laikā, tāpēc
netiek uzskatīta par atjaunojamu resursu, vienlaikus šis kurināmais
nav arī "īsts" fosilais resurss. Vēl iespējams līdzsadedzināt
citus materiālus, piemēram, atkritumus, kas nav izmantojami
otrreizējā pārstrādē. Kūdras gadījumā problēma, kāpēc tā
netiek plaši izmantota, ir tās lietošanas blaknes – putēšana
transportējot un uzglabājot, nepieciešamība pielāgot
sadedzināšanas iekārtas tehnoloģiskos risinājumus un cietās
daļiņas, kas sadedzināšanas rezultātā nonāk apkārtējā vidē.
Ja
elektrostacijas, kas ražo tikai elektrību, var uzbūvēt jebkur, ja
vien ir iespēja izveidot pieslēgumu sadales tīklam, tad siltuma
ražošanā ir svarīgi, lai koģenerācijas stacija atrastos
maksimāli tuvu mājokļiem, kuriem būs jānodrošina siltumapgāde,
vai citiem siltuma patērētājiem. Jo garāka siltuma piegādes
trase, jo lielāki siltuma zudumi. Koģenerācijas stacijas jēga
primāri ir ražot siltumu, elektrība ir siltuma ražošanas
blakusprodukts.
No
aprites ekonomikas neaizbēgsim
2015.
gadā Eiropas Komisija pieņēma rīcības plānu, kura mērķis bija
paātrināt Eiropas pāreju uz aprites ekonomiku. Tā ir filozofija,
kas daudzviet pasaulē valsts līmenī tiek pozicionēta kā atbilde
arvien augošajiem atkritumu kalniem. Šogad pavasarī Eiropas
Komisija ziņoja, ka no 54 Aprites ekonomikas rīcības plānā
paredzētajiem pasākumiem visi ir vai nu īstenoti, vai uzsākti.
Eiropas Komisijas dienestu darba dokumenta 2020. gada
ziņojumā par Latviju sadaļā par aprites ekonomiku norādīts, ka
"Latvija
patlaban apspriež aprites ekonomikas stratēģiju, ko plānots
pieņemt vēlāk 2020. gadā." Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas,
ka ar vai bez stratēģijas aprites ekonomikas principu ieviešana
Latvijai secen nepaies.
Aprites
ekonomikas ideja ir vērsta uz to, lai mēs ražotu un patērētu pēc
iespējas saprātīgāk. Arī materiālus, kas paliek pāri pēc
ražošanas un patērēšanas, nepieciešams nokopt pēc iespējas
saprātīgāk, iespējami lielāku apjomu realizējot otrreizējā
apritē. Tomēr atslēgas vārds aprites ekonomikas kontekstā ir
prevencija jeb novēršana, un tieši caur šo prizmu jāskata visas
mūsu darbības. Piemēram, atkritumu gadījumā tas nozīmē, ka
mērķis ir nevis vienkārši samazināt radīto atkritumu daudzumu,
bet jau pirmsākumos novērst to, ka tiek saražots kaut kas par
daudz, tiek saražots kaut kas, ko nepatērē, vai tiek saražots
kaut kas nekvalitatīvs, kas ātri saplīst un nonāk atkritumos.
Pamatideja
ir tāda, ka jau sākumā ir jādomā un jārēķina, ko ražot,
kādus izejmateriālus izmantot un vai tas patiešām ir
nepieciešams. Nākamais solis – ko ikviens patērētājs ar
saražoto iesāk, vai efektīvi to izmanto. Beidzamais solis ir
atkritumi – te galvenais ir šķirošana, lai nodrošinātu
efektīvāku dažādu pārstrādājamu materiālu otrreizējo
izmantošanu. Eiropas Komisija uzsver, ka Latvija
ievērojami atpaliek resursu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes
mērķu īstenošanā, jo stimulu trūkums pašvaldībām kavē
ieguldījumus dalītā atkritumu savākšanā.
Atkritumu
šķirošana buksē
Salīdzinoši
laba aina ir ar papīru, ko ir ierasts
izmantot otrreizējā pārstrādē. Daļa papīra tiek izmesta, taču
atšķirībā no plastmasas papīrs lielākoties bioloģiski noārdās.
Viens no resursiem, kas tiek pārstrādāts, ir dažādi plastikāti.
Veikalos varam iegādāties maisiņus, kas ražoti, izmantojot
otrreizēji pārstrādātas izejvielas. Tur var būt izmantotas gan
tādas izejvielas, kas tālāk bioloģiski noārdās, gan tādas, kas
nenoārdās. Tomēr materiālu dzīves cikls ir atšķirīgs, un
pienāk brīdis, kad materiāls pēc vairākkārtējas izmantošanas
ir tiktāl noplicināts, ka to vairs tālāk izmantot nav iespējams.
Un tad ir jādomā, ko ar šādiem atkritumiem darīt.
Latvija
ir viena no tām valstīm, kas ES negatīvi izceļas ar ļoti augstu poligonos noglabāto atkritumu īpatsvaru. Ja Rietumeiropas
valstīs, kas ir līderes atkritumu pārstrādē, tiek noglabāta
vien neliela daļa atkritumu, tad Latvijā vēl pavisam nesen
noglabāto atkritumu īpatsvars bija virs 80%. 2018.
gadā Latvijas sadzīves atkritumu pārstrādāšanas rādītājs
(ieskaitot kompostēšanu), kas tika paziņots Eurostat, bija tikai
25 %, savukārt poligonos apglabāto atkritumu īpatsvars bija 59 %.
Ir
dažādi cēloņi tik neefektīvai un videi nedraudzīgai
saimniekošanai, bet skaidrs, ka ilgi tā turpināties nedrīkst.
Kontekstā ar aprites ekonomikas ideju virzību ES Latvijai nāksies
daudz rūpīgāk strādāt, lai būtiski kāpinātu atkritumu
šķirošanas apjomus un ražošanā ņemtu vērā ekodizaina
principus. Latvijā ļoti daudz atkritumu rada mājsaimniecības, un
šķirošana atvieglotu to pārstrādi un motivētu saudzīgāku
attieksmi un rīcību pret dabu un resursiem.
Darbi
ietekmē domāšanu
Zinātniskajā
literatūrā izcelts vēl cits aspekts, kas ir pat svarīgāks par
šķirošanu, lai atvieglotu pārstrādi – ja mājsaimniecības
šķiro, tām rodas videi draudzīgāka attieksme pret resursu
izmantošanu kopumā, jo reāla darbība ietekmē domāšanu. Ja esi
spiests piedomāt, lai vidē nenonāktu atkritumi, vai tie iepakojuma
materiāli, ko izmanto, būtu kvalitatīvi pārstrādājami un varētu
turpināt dzīvot otro, trešo vai ceturto "dzīvi", tad šī
darbība motivē attiekties pret resursiem, to izmantošanu un apriti
videi daudz draudzīgākā veidā.
Aprites
ekonomikas principi paģēr, ka Latvijai arvien vairāk arī
normatīvais regulējums jāpielāgo, lai tas veicinātu atkritumu
nerašanos, šķirošanu un otrreizējo apriti gan izejvielu
radīšanā, gan enerģijas ražošanā materiālu dzīves cikla
beigās. Ja mājsaimniecību līmenī reizēm krāsnī sadedzināt
iemetam kādu papīru, ko nevaram nodot pārstrādei, tad industriālā
mērogā runa ir par tādu atkritumu dedzināšanu, kas nav atkārtoti
izmantojami un pārstrādājami.
No
atkritumiem iegūtā kurināmā ražošanā pārsvarā tiek
izmantotas dažādas plastmasas vai materiāli, kas nav otrreiz
izmantojami un pārstrādājami. Tie var būt arī materiāli, kas
bīstami videi, piemēram, medicīniskie izstrādājumi, kurus
nedrīkst apglabāt poligonos, bet kurus iespējams sadedzināt ļoti
augstā temperatūrā, izlaižot cauri noteiktiem tehnoloģiskiem
procesiem un panākot, ka pāri paliek tikai pelni. Šos pelnus tālāk
atkal var izmantot kā izejvielu, piemēram, būvmateriālu ražošanā.
Viens
no risinājumiem – līdzsadedzināšana
Ja
runājam par atkritumu industriāla mēroga izmantošanu enerģijas
iegūšanai, tad, visticamāk, efektīvākais veids ir no atkritumiem
iegūto kurināmo līdzsadedzināt, piemēram, biomasas koģenerācijas
stacijā. Tehnoloģiski tiek nodrošināta pietiekami augsta
sadegšanas temperatūra, lai process noritētu videi nekaitīgā
veidā. Piemēram, Kopenhāgenā, tieši šādā veidā
līdzsadedzinot, tiek izmantots no atkritumiem iegūts kurināmais,
arī Stokholmas centrā daudzus gadus darbojas atkritumu
sadedzināšanas rūpnīca. Eiropas Savienībā līderes atkritumu
līdzsadedzināšanā ir Skandināvijas un Beneluksa valstis, kamēr
Latvija šādu atkritumu apsaimniekošanas risinājumu neizmanto
tikpat kā nemaz.
Savukārt
mājsaimniecības atkritumus dedzināt nevar – tas nav draudzīgi
ne videi, ne pašu dedzinātāju veselībai. Mājsaimniecībām būtu
svarīgi ar savu rīcību dot tirgum signālu, veicinot videi
draudzīgu materiālu un iepakojuma ražošanu. To var izdarīt
ikviens, jau pirkšanas brīdī izvēloties produktus un preces, kuru
iepakojums ir videi draudzīgs, jo tas ir veids, kā neradīt liekus
atkritumus. Otrkārt, preces ir jālieto efektīvi, lai tās nokalpo
pilnu dzīves ciklu, bet pēc tam tās jānodod otrreizējai
pārstrādei.
Industriālā
līmenī mērķis ir samazināt kopējo atkritumu apjomu. No tā, kas
paliek pāri, pēc iespējas mazāk jāapglabā atkritumu poligonos,
bet pēc iespējas vairāk jāpārstrādā. Un arī nepārstrādājamie
materiāli un atkritumu atliekas jāizmanto pēc iespējas efektīvāk,
un viens no efektīvākajiem veidiem ir šādus nepārstrādājamos
atkritumus sadedzināt, iegūstot enerģiju.
Varam
izdarīt labāk
AER
tehnoloģijas attīstās – kļūst efektīvākas un ļauj saražot
enerģiju ar zemāku pašizmaksu. Piemēram, vēja turbīnu un saules
fotovoltiskās tehnoloģijas ir attīstījušās tik strauji, ka pie
noteiktiem apstākļiem to attīstībai vairs pat nav nepieciešams
valsts atbalsts – tās spēj labi konkurēt tirgū ar
tradicionālajām tehnoloģijām.
Arī
otram pieminētajam izaicinājumam – atkritumu daudzumam un tam,
kas ar atkritumiem notiek, ir labi risinājumi, kas saistīti gan ar
materiālu un preču "zaļāku" dzīvesciklu, gan patērētāju
uzvedības modeļu maiņu. Attīstot atkritumu šķirošanu,
otrreizējo pārstrādi, reģenerāciju un izmantojot labāko
pieejamo tehnoloģiju principu, mazāk atkritumu tiks radīts, vairāk
tiks savākts un pārstrādāts, bet tos atkritumus, kam nevar dot
jaunu dzīvi vēlreiz, var pārvērst enerģijā – visiem tik
nepieciešamajā siltumā un elektrībā.