Aizvadītajos gadu desmitos kokapstrādes nozare Latvijā piedzīvojusi strauju tehnoloģisko attīstību, sekojot globālās pasaules piemēriem un tendencēm. Viens no galvenajiem sekmīga progresa priekšnosacījumiem mums ir fakts, ka Latvija ir reģionālais līderis pirmapstrādes sektorā.
Tā ir mūsu priekšrocība, jo kokapstrādes nozare nespēj pastāvēt bez kvalitatīva, zinoši sagatavota izejmateriāla, un to augstā līmenī izdara koka pirmapstrādes uzņēmumi. Taču tas ir tikai sākums – turpmākais tieši atkarīgs no mums, kokapstrādes nozares pārstāvjiem, kuri iniciē, izstrādā, izmēģina, noslīpē jaunos galaproduktus, kas būtu pieprasīti Latvijas un starptautiskajā tirgū.
Pēdējos gados īpaši attīstījusies sadarbība ar būvniecības nozari, kurā arvien plašāk tiek izmantoti tieši kokapstrādes radītie produkti, piemēram, īpaši izstrādātas un pielāgotas kokskaidu un OSB plātnes, dažādu veidu saplākšņi. Arvien lielāks pieprasījums jūtams pēc masīvkoksnes materiāla izmantošanas inovācijām, piemēram, krusteniski līmētām plātnēm, kas šobrīd būvniecībā ir ļoti pieprasīts produkts. Taču jāatzīmē, ka kokapstrādes joma ir ļoti elastīga jaunām prasībām un piedāvājumiem, kas ļauj operatīvi reaģēt un izpildīt pasūtītāja vēlmes, tā virzot arvien jaunu produktu ražošanu.
Nenoliedzami,
pasaulē ražošana attīstās ar dienām, un pirmapstrādes joma ir
pirmā, kas ar to saskaras, jo ir starta posms procesam, kurā tiek
mainīts dabas dotais koks un pielāgots mūsu vajadzībām. Savukārt
kokapstrādes etapā jaunākās tehnoloģijas un inovācijas rada
tiešu ietekmi uz darbaspēka raksturojumu un sastāvu. Principā
mainās darba ritms un plāns, kādā tiek izmantots koks, lai dotu
tam pievienoto vērtību kā galaproduktam. Esam sasnieguši augstu
tehnoloģisko līmeni, kas būtu pielīdzināms mūsdienīgas
mašīnbūves iekārtu sistēmai, kurā, tāpat kā mums, daudzas
funkcijas ir automatizētas. Šī iemesla dēļ mainās arī cilvēka
loma kokapstrādes procesā. Tiek mainīts darba raksturs, kad
darbinieks pāriet no procesa izpildes uz tā vadīšanu. Tas
savukārt prasa no speciālista jaunas kompetences un arvien jaunas
profesionālās iemaņas. Prakse liecina, ka samazinās zemāk
kvalificēta darbaspēka piesaiste, savukārt palielinās šo jauno
pienākumu veicēju skaits, kuriem ir citas kategorijas kompetences
un zināšanas, lai praktiski spētu izmantot jaunieviesto
tehnoloģiju piedāvātās iespējas un sekmīgi pārraudzīt
ražošanas procesu.
Notiekošās
pārmaiņas nozarē rada lielus izaicinājumus šodienas izglītības
sistēmai, kura no tradicionāli konservatīvās pieejas tiek
pārorientēta uz praktisko, inovatīvo skatījumu. Vēsturiski
iegūtā zināšanu pamatbāze
mums ir iespaidīga, kas savulaik palīdzējusi attīstīt arī
kaimiņvalstu kokapstrādes nozari. Vēl tagad Jelgavā atceras
laikus, kad tur bija daudz studentu no Igaunijas, tāpēc varam
uzskatīt, ka šīs kaimiņzemes veiksmes stāsts kokapstrādes
nozarē daļēji balstīts uz tieši pie mums iegūtajām zināšanā.
Taču šodien piedāvātajam izglītības piedāvājumam ir jāatrod balanss starp akadēmiskajām zināšanām un to, kādas sagatavotības speciālisti nepieciešami nozares uzņēmumiem. Šajā ziņā LLU paspārnē esošā Kokapstrādes katedra spēra plašu soli attīstības virzienā, izveidojot savu institūtu jeb zināšanu centru ciešā darbībā ar industrijas pārstāvjiem. Šī ideja tika attīstīta un iniciēta līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, kas nozīmēja mainītu tirgus situāciju kopumā, kas savukārt pavēra plašas iespējas jaunu produktu izstrādei un ieviešanai. Šis institūts dod iespēju ne tikai studentiem iegūt praktiskās zināšanas un reālā uzņēmējdarbības vidē attīstīt savas idejas, bet arī pasniedzējiem turpināt savu profesionālo izaugsmi, piedaloties šo projektu realizācijā dzīvē. Tās nav tikai teorētiskās zināšanas, bet arī praktiskās iemaņas un pieredze, kas veido arvien kvalificētākus speciālistus kokapstrādes nozarei.