Maija sākumā Latvijas Republikas Saeima otrajā lasījumā pieņēma Iekšlietu ministrijas izstrādātos grozījumus Nacionālās drošības likumā, kas paredz būtiskus ierobežojumus attiecībā uz kritiski svarīgas infrastruktūras īpašniekiem. Lai gan grozījumu mērķis tiek pozicionēts kā nacionālās drošības stiprināšana, atsevišķi eksperti uzskata, ka likumprojekta faktiskā motivācija, iespējams, ir sagatavot juridisko pamatu Krievijas un Baltkrievijas aktīvu pārņemšanai Latvijas teritorijā. 

Gatavojas pārņemšanai

Starp potenciālajiem ekspropriācijas objektiem varētu būt “Krievijas Dzelzceļa” loģistikas un infrastruktūras objekti. Tāpat pārņemšanas procesā varētu būt iesaistīti arī “Uralkhim” piederošie minerālmēslu un amonjaka termināli Rīgā un Ventspilī, kā arī Baltkrievijas valdībai piederošā sanatorija “Baltkrievija” Jūrmalā. Oficiālu datu par to, cik uzņēmumu Latvijā pieder Krievijas vai Baltkrievijas fiziskām un juridiskām personām, šobrīd nav, taču tiek lēsts, ka to ir vairāk nekā 5000. Nenoliedzami – ja Krievijas un Baltkrievijas kapitāla uzņēmumi tiktu izslēgti no Latvijas tirgus, valsts ekonomika ciestu būtiskus zaudējumus. 

Samazinātos nodokļu ieņēmumi un tiktu zaudētas darba vietas, īpaši loģistikas un tranzīta sektoros, kā arī kristos Latvijas ostu un dzelzceļa noslodze, mazinot konkurētspēju reģionā. Turklāt šāds solis varētu radīt juridiskus strīdus starptautiskā līmenī, ja ekspropriācija netiktu veikta atbilstoši starptautiskajām tiesību normām. Pastāv arī risks, ka šādas rīcības rezultātā tiktu iedragātas Latvijas attiecības ar citām valstīm un investoriem, kas bažītos par iespējamu līdzīgu attieksmi pret citu valstu kapitālu. Lai gan nacionālā drošība ir prioritāte, nepieciešams sabalansēt drošības intereses ar ekonomiskajām sekām un tiesiskās paļāvības principu.

Grauj reputāciju

Jaunais likumprojekts nosaka, ka par kritiski svarīgas infrastruktūras īpašnieku, tiesisko turētāju vai patiesā labuma guvēju nevar kļūt persona, kas atbalsta valstis vai personas, kuras apdraud demokrātisku valstu neatkarību, suverenitāti vai konstitucionālo iekārtu, tostarp arī informatīvā jeb propagandas līmenī. Sevišķi bažīgus ekspertus dara fakts, ka šobrīd trūkst skaidru juridisku kritēriju, kā šāds atbalsts tiks definēts, kas paver ceļu subjektīvai interpretācijai un normu selektīvai pielietošanai. Kritiķi uzsver, ka aiz nacionālās drošības lozunga var slēpties centieni iegūt kontroli pār likvīdiem aktīviem, kas raisa bažas par iespējamu interešu konfliktu un politiskās varas koncentrēšanos atsevišķu personu rokās. 

Ja iniciatīva tiek virzīta ar mērķi pārņemt stratēģiskus aktīvus, tas apdraud tiesiskuma principus un uzņēmējdarbības brīvību. Šāda prakse var graut sabiedrības uzticību valsts pārvaldei un veicināt sociālo spriedzi, jo demokrātiskā valstī īpašuma tiesību ierobežošana nevar būt balstīta uz politiskiem vai personīgiem motīviem. Šāda veida spekulatīva likumdošana rada nedrošības sajūtu gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem, kas ilgtermiņā var vājināt Latvijas, kā tiesiskas un prognozējamas valsts, starptautisko reputāciju.

Precizējums - iepriekš publicētā ziņa, kurā pieminēta AS “ Latvijas Gāze”, tiek atsaukta, jo AS “ Latvijas Gāze” nav nedz kritiskās infrastruktūras turētājs, nedz tās akcionāru struktūrā ir PAS “Gazprom”.