Visas «nogriešanas» notiek taupības vārdā, diemžēl neviens neredz ne pozitīvu rezultātu, ne arī kādu jūtamu ietaupījumu. Viens no rezultātiem ir oficiāli uzskaitīti vairāk nekā 5000 bērnu skolas vecumā, kas nemācās un veido jaunu slāni – Latvijas analfabētus. Otrs rezultāts – pat ļoti sekmīgu studentu atstāšana bez stipendijām, trešais – budžeta vietu skaita samazināšanās. Bīstamākā perspektīva – Damokla zobens virs reģionālajām augstskolām un lauku skolām. Iecerētā skolu reforma šīs negatīvās tendences tikai pastiprinās.

Es piedāvātu (un kāpēc lai to nedarītu ikviens pilsonis, kuram ir savs skatījums un kurš nav atkarīgs no kaut kādām interesēm?) citu risinājumu.

Iecerētā skolu reforma paredz slēgt virkni vispārējās un profesionālās izglītības skolu, kas izvietotas mazos ciematiņos un pilsētiņās, bijušajās pilīs un muižās. Rezultātā pašvaldībām būs jauna problēma – kā uzturēt šīs celtnes un kā tās apsaimniekot? Kandavas novada dome izvēlējusies par sviestmaizi pārdot savu pili pirmajai privātpersonai, kas to vēlas. Ēdoles pašvaldība to jau ir izdarījusi. Kazdangā vēl lauza galvu, ko iesākt ar skaisto pili un parku, kad arodskolu slēgs.

Labākais risinājums būtu nevis slēgt, bet uz šo piļu un muižu bāzes veidot studentu pilsētiņas, pārceļot galvaspilsētas augstskolas – šeit ir gan mācību telpas, gan kopmītņu korpusi, gan ēdināšanas telpas. Ir lieliska apkārtne, kas nekādi nenovērš no galvenā studentu uzdevuma – mācībām. Ieguvumu ir daudz – studenti iegūst lētu dzīvošanu – kā zināms, dzīves dārdzība Rīgā ir viens no iemesliem, kāpēc studenti spiesti meklēt darbu, no kā, protams, cieš izglītības kvalitāte. Beigtos studentu problēmas – īrēt dārgu dzīvokli Rīgā vai dzīvot nožēlojamos apstākļos kopmītnēs. Iegūtu reģions – studentu klātbūtne liktu atdzimt apkārtējai ekonomiskajai un sociālajai videi. Iegūtu valsts budžets – vienkopus varētu koncentrēt visas izglītības pakāpes – pamata, vidējo, vidējo profesionālo un augstāko profesionālo izglītību. Varētu attīstīt zinātnisko darbību – vienkopus koncentrētā izglītības centrā vajadzīgi mazāki ieguldījumi. Iegūtu darba tirgus – galvaspilsētā samazinātos strādājošo studentu skaits, atbrīvotos darbavietas. Un galvenokārt – iegūtu Latvijas nākotne, jo attīstīti izglītības centri piesaista jaunus cilvēkus arī no ārpuses, laba izglītības kvalitāte rada intelektuālo potenciālu inovācijām un attīstītai valstij. Bet labu izglītību ar mazu valsts budžetu nevar radīt dārgā vidē.

Manuprāt, ne tikai profesionālā izglītība varētu attīstīties reģionos, bet arī Mākslas akadēmija, Mūzikas akadēmija kā radošas iestādes lieliski varētu funkcionēt ārpus Rīgas. Tas noteikti maksātu daudz mazāk, nekā uzturēt šīs iestādes galvaspilsētā. To pašu var teikt par slimnīcām – liels medicīnas centrs ārpus galvaspilsētas noteikti būtu vieglāk un lētāk sasniedzams lauku ļaudīm, arī galvaspilsētas urbanizācijas sabeigtajiem organismiem ārstēties tīrā ārpilsētas vidē noteikti būtu rezultatīvāk.

Eiropā, to jau sapratuši. Nesen Reģionu komitejas rīkotā forumā  vairums lektoru uzsvēra – centralizācija ir sevi izsmēlusi, globalizācija izgāzusies. Tagad jāakcentē reģioni, jo tikai reģionu attīstība var glābt valstis kopumā no sabrukuma. Diemžēl Latvijā vērojama pretēja tendence – mēs, te Rīgā, kaut kā izdzīvosim, deletējam reģionus. Upurējam lauku skolas, slimnīcas, runā, ka slēgšot beidzot izremontēto Daugavpils teātri, faktiski nolemjot šo pilsētu Abrenes liktenim. Tomēr Rīga ir milzis uz māla kājām – reģioniem. Un kad kājas bruks, arī milzis nogāzīsies. Bet varbūt tāds ir mērķis.