Tas būtu vīrišķīgs solis. Katrā ziņā tieši tā būtu vajadzējis rīkoties iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei (V) brīdī, kad noskaidrojās, ka slaktiņu Jēkabpilī ir sarīkojuši policijas darbinieki. To sauc par politisko atbildību. Tomēr attiecībā uz Vilku jāteic, ka galvenais uzdevums šobrīd ir nevis mainīt finanšu ministrus, bet gan tikt galā ar valsts budžetu, kārtējo reizi «neiegriežot» visai tautsaimniecībai. Un šeit pastāv divas galvenās pamatproblēmas.

Pirmkārt, jau ilgāku laiku tiek demonstrēta totāla nespēja par kaut cik būtiskiem jautājumiem vienoties koalīcijas (Vienotība + ZZS) starpā. Kolīdz Vilks ierosina veikt reformas, piemēram, veselības aprūpes sistēmā, ZZS uzreiz paziņo, ka ar šādu ideju ministrs varot «spīdēt» ja nu vienīgi savās mājās. Turklāt rodas iespaids, ka galvenais iebildums viemēr ir nevis pret pašas reformas vai kāda cita soļa būtību, bet gan to, ka kāds vispār iedrošinās ķerties klāt ZZS pārstāvētai sfērai. Vienkāršoti sakot, ietekmes sfēras valdības veidošanas procesā sadalītas, un tagad, gluži kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ASV, bet deviņdesmitajos gados - Latvijā, katram jāturas sava lauciņā, un nav ko bāzt degunu citu darīšanās. Vienīgi diez vai šādu principu iespējams nosaukt par konstruktīvu darbu koalīcijas ietvaros.

Otrkārt, šā budžeta konsolidācija pati par sevi jau ilgstoši atgādina hitēriskus centienus kādam kaut ko nogriezt, absolūti nepārredzot visu spēles laukumu. To sauc par stratēģijas trūkumu. Ja, paceļot vienu nodokli, nepieciešamā summa netiek savākta, tiek ieviests kāds jauns nodoklis. Savukārt, ja nav līdzēts arī ar to, rodas idejas par vienas vai otras nozares reformēšanu. Paradoksālākais ir tas, ka visas šīs nodokļu celšanas, reformu veikšanas, izdevumu griešanas utt. tiek veiktas nevis tāpēc, lai noteiktā termiņā paaugstinātu valsts labklājības līmeni, lai atveseļotu ekonomiku, bet gan tādēļ, lai būtu veikta kārtējā konsolidācija.

Tādējādi gadījumā, ja Vilks tiešām atkāpsies no finanšu ministra amata, tas nenoliedzami būs politiski atbildīgs solis. Tomēr pēc būtības tas valstī neko nemainīs, kamēr netiks mainīta valdības, valsts aparāta kopumā attieksme pret Latvijas tautsaimniecībā notiekošajiem procesiem. Ir jāsaprot, ko vēl, izņemot pašu konsolidācijas faktu, valdība ar saviem lēmumiem vēlas panakt. Un vēl… Ļoti cerams, ka, mēģinot steigā izdarīt kaut ko, lai varētu parādīt Starptautiskajam valūtas fondam un citiem aizdevējiem, ka spējam konsolidēt, kad un cik vien vajag, atkal netiks pieņemti tādi lēmumi, kurus jau drīz vien Satversmes tiesai nāktos atzīt par nelikumīgiem. Vienkārši šādu nekvalitatīvu lēmumu pieņemšana ir gan nihilisms no tiesiskā aspekta, gan arī ļoti neefektīva rīcība, rēķinot naudas izteiksmē.