Katrā ziņā, redzot banku speciālistu atzinumu, ka budžēta deficīts plānoto 524 milj. Ls vietā varot sasniegt pat 990 milj. Ls, ir skaidrs, ka situācija šajā jomā ne tuvu nav no spožākajām.

Protams, šeit diskutabls jautājums ir par to, atbilstoši kādai metodoloģijai Latvijas tautsaimniecībā notiekošie procesi tiek vērtēti. Proti, ne reizi vien jau ir bijusi situācija, kad vietējie aprēķini diezgan būtiski atšķiras no tiem, ko ir veikuši aizdevēji, turklāt allaž par sliktu Latvijai. Tādējādi sanāk paradoksāla situācija, ka svarīgi ir ne tikai tas, cik daudz naudas ir nopelnīts vai iztērēts, bet arī tas, kā šos parametrus saskaita. Tomēr, runājot par pašiem skaitļiem, ir jāmin divas ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt, ļoti uzskatāmi ir tas, ka Saeimas vēlēšanas ir pagājušas un līdz ar to kritis arī rozā sapņu apvītais priekškars par it kā būtisko Latvijas ekonomikas atveseļošanos. Tagad jau tiek atklāti sākts runāt par ievērojami lielāku budžeta deficītu nekā plānots, par gana sāpīgiem iespējamiem pasākumiem, veicot nākamā gada valsts budžeta konsolidāciju utt. Netiek slēpts, ka īstenībā starptautiskie aizdevēji prasa pensiju samazināšanu, lai gan vēlēšanu uzvarētāji līdz šim ir gana pārliecinoši stāstījuši, ka nekā tāda jau nu nebūs.

Otrkārt, jāpiekrīt to analītiķu apgalvojumiem, kas uzskata, ka fiskālā disciplīna Latvijā joprojām klibo. Turklāt šeit runa pat varbūt nav par to, cik lielā apmērā un cik prasmīgi dažādi izdevumi ir griezti, kā to, cik pamatoti ir rēķināti gaidāmie naudas ieņēmumu valsts kabatā. Proti, par šo gadu vien ir iespējams nosaukt vismaz divas nodokļu pozīcijas, kas nebūt neienesa plānotos ienākumus, jo vienkārši nebija padomāts, vai kaut kas tāds šeit vispār ir iespējams. Te runa ir gan par akcīzes nodokli dabasgāzei, kuru nolēma iekasēt bez mazākās skaidrības, kā to izdarīt, gan arī par tā saucamo dienesta auto nodokli, kuru maksā ievērojami mazāk auto lietotāju, nekā bija paredzēts.

Savukārt, plānojot nākamā gada valsts budžetu, valdībai jāapzinās, ka faktiski vairs nav daudz resursu, uz kuru rēķina uzturēt iekšējā patēriņa apjomus. Lielai daļai bezdarbnieku pabalsti ir izsīkuši, pensionāriem, kuriem tika izmaksātas savulaik samazinātās pensijas, šī naudiņa arī jau ir notērēta. Tādējādi, vienkārši kaut kur kaut ko nogriežot un vienu otru nodokli paceļot, fiskālās problēmas valdībai atrisināt neizdosies - tai ir jāmeklē papildu naudas ieguves avoti. Ar to nevajag saprast valstij piederošu uzņēmumu pārdošanu, it īpaši ņemot vērā, ka šajā brīdī tas būtu ļoti neizdevīgs darījums. Ir jāizveido tāda nodokļu un valsts atbalsta politika biznesam, kas ilgtermiņā stimulētu jaunu darba vietu radīšanu. Formula šeit ir gaužām vienkārša - jo vairāk jaunas darbavietas tiek radītas, jo lielākas summas nodokļos valsts var iekasēts un jo mazāk iedzīvotāju «noēd» sociālo budžetu.