Protams, šāda veida ziņas Latvijai nāk tikai par labu. Pirmkārt, tas dod zināmu cerību Latvijas iedzīvotājiem, ka, kārtīgi strādājot, pārskatāmā nākotnē savu labklājības līmeni var izdoties arī uzlabot. Otrkārt, neaizmirsīsim, ka minētā informācija izskan arī ārpus Latvijas robežām, tādējādi vēstot, ka šī zeme, iespējams, vairs nav bēdu ieleja, uz kurieni potenciālajiem invstoriem labāk nemaz nebraukt. Citiem vārdiem sakot, beidzot varbūt Igaunija vairs nebūs vienīgā Baltijas valsts, kas publiskajā telpā par sevi spēj kultivēt pārsvarā pozitīvas ziņas.

Tajā pašā laikā ir jaņem vērā arī viens otrs aspekts, kas nebūt nedod pamatu eiforijai par iespējamu strauju ekonomikas augšupeju. Vispirms jāatgādina, ka Dombrovska partijas biedrs finanšu ministrs Einars Repše jau pagājušajā gadā klāstīja, ka ekonomikas lejupslīdes dibens Latvijā ir tuvu, bet tā tomēr turpinājas ilgāku laiku. Līdz ar to Dombrovska paziņojums īsi pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, ka gadu pēc Repšes izteikumiem ir sasniegts vēl viens dibens, liek domāt, ka acīmredzot tā mūsu ekonomika nu ir noslīdējusi tik zemu, ka tālāk vairs nav, kur. It īpaši jau pēc tam, kad kļuva zināms, ka Latvijas uzņēmumu darbības rādītāji pāris gadu laikā ir krituši aptuveni par 45%. Tāpat jāņem arī vērā, ka vasaras periodā ekonomiskā aktivitāte allaž ir bijusi augstāka — tas saistīts gan ar darbu intensitātes pieaugumu lauksaimniecībā, gan nepieciešamību veikt dažādus sezonālos darbus utt. Respektīvi, šobrīd pieejamie ekonomiskās izaugsmes dati vēl nebūt nav garants tam, ka jau rudens mēnešos tik salīdzinoši straujš kāpums turpināsies.

Turklāt pilnvērtīgi par to, kas tad gaida Latvijas tautsaimniecību, būs iespējams spriest vienīgi tad, kad tiks izstrādāts un pieņemts nākamā gada valsts budžets. Ņemot vērā, ka starptautiskie naudas aizdevēji ir paprasījuši to konsolidēt, šoreiz — aptuveni par 400 miljoniem latu, ir jarēķinās ar zināmām korekcijām arī ekonomikas attīstības prognozēs. Redz, budžeta konsolidācija tik lielā apmērā var nozīmēt gan kārtējo izdevumu griešanu, gan arī izmaiņas nodokļu politikā. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ekonomikas ministra Arta Kampara (JL) savulaik paustie izteikumi, ka šo konsolidāciju izdosies veikt pārvarā uz ekonomiskās izaugsmes rēķina, ir vairāk nekā naivi.

Plus vēl būtiska loma šeit ir faktam, ka totāli nav prognozējams, kas īsti būs tie cilvēki (izņemot jau minētos aizdevējus, protams), kuri pēc rudenī notikušajām vēlēšanām komandēs parādi attiecībā uz budžeta izstrādi. Līdz ar to, protams, kā pozitīvi ri vērtējama ziņa, ka valsts ekonomiskie rādītāji vismaz daļēji nu ir rakstāmi ar plusa zīmi, tomēr nav faktiski nekādas garantijas, ka šie statistikas dati ir priekšvēstnesis ekonomiskās atveseļošanās procesam.