Protams, šāda apņemšanās jaunizstrādātā rīcības plāna ietvaros ir apsveicama. It īpaši jau tāpēc, ka viena no būtiskākajām problēmām, par ko sūdzas uzņēmēji, ir lielā nodokļu likmju neprognozējamība. Tiesa, no minētajām četrām pozīcijām, pēdējos gados būtiski ir cietis tikai PVN, taču jebkurā gadījumā ir patīkami apzināties, ka nekādu negatīvu izmaiņu nebūs. Tomēr ir jāņem vērā viens otrs būtisks faktors, ka izriet gan no līdzšinējām Latvijas politiskās dzīves tradīcijām, gan arī reālās situācijas.

Pirmkārt, nekas jauns nebūs pateikts, apgalvojot, ka mūsu valsts politiķiem ticēt nevar. Piemēram, pērn ilgi tika solīts, ka 2011. gada konsolidācija uz nodokļu celšanas rēķina notiks tikai par vienu trešdaļu, bet pārējais tikšot savākts, mazinot izdevumus. Tūlīt pēc jaunās valdības apstiprināšanas viss izrādījās pilnīgi pretēji. Arī vēl agrāk - 2009. gadā īsi pirms pašvaldību vēlēšanām Dombrovskis solīja vienu attiecībā uz budžeta grozījumiem, bet pēc tam parādījās pilnīgi kas cits. Otrkārt, ļoti interesanti būtu zināt, kādi ir Dombrovska valdības plāni attiecībā uz tā saucamajiem negalvenajiem nodokļiem - akcīzes, nekustamā īpašuma nodokli, kā arī dažādām nodevām. Jāņem vērā, ka šogad paredzētā akcīzes nodokļa celšana degvielai var izraisīt ne mazāk graujošu efektu kā viena otra «galvenā» nodokļa kustināšana.

Bet, treškārt… Runājot par sociālo budžetu un tajā veiktajām iemaksām, jāatzīst, ka aina Latvijā ir pavisam nelāga. Proti, ieņēmumu apjoms šajā pozīcijā ir krities tik būtiski, ka nepilnu trīs gadu laikā reāli noplicināts nepilnu miljardu latu liels uzkrājums. Šobrīd atsevišķu partiju politiķi, protams, vēl var rauties pie mikrofona un klārēt savu pozīciju par vēlētājiem sasolīto, taču patiesība ir tāda, ka šie paši cilvēki ar saviem lēmumiem ir noveduši valsti līdz tādam kliņķim, ka acīmredzot taisnība ir tiem analītiķiem, kuri apgalvo - jau drīz vien koalīcija atgriezīsies pie jautājuma par pensiju samazināšanu. Iemesls jau nākamgad tam būs visnotaļ banāls - sociālajā politikā naudas nebūs. Tādā garā turpinot, praktisku nozīmi iegūs teiciens par to, ka visdrošākās ir tās investīcijas, kas ir ieguldītas pašu bērnos. Dažu gadu laikā valsts it kā nemanāmi ir pārgājusi no trīs līmeņu pensiju modeļa uz sistēmu, ka savus vecākus - pensionārus baro bērni. Laikam jau jāsaka paldies, ka par labāko investīciju vēl netiek uzskatīta ragaviņu pirkšana…

Redzot reālo situāciju, faktiskos nodokļu ieņēmumus (iztrūkumu), kā arī nākotnes perspektīvas, kļūst skaidrs, ka diemžēl kārtējo reizi taisnība ir tiem biznesa pārstāvjiem, kas skaidri pasaka - tas, kas tiek saukts par rīcības plānu, kārtējo reizi ir vien tukši vārdi. Turklāt, kā zināms, ticami Latvijā ir vien tie valdības lēmumi, kuri ir pieņemti, nevis tie, kurus sola pieņemt (vai nepieņemt) kaut kad nākotnē.