Ja tas izdotos, opozīcijā tiktu atstāti vien astoņi deputāti, kas gānītos par visiem Dombrovska valdības pieņemtajiem lēmumiem. Ideja ir interesanta, tomēr nereāla. Un tam ir ne viens vien būtisks iemesls…

Pirmkārt, SC un VL-TB/LNNK politiķi jau iepriekš ir gana skaidri pauduši, ka nevēlas redzēt viens otru valdībā. Šādu soli varētu nesaprast kaut vai šo apvienību elektorāts. Otrkārt, jau vairākkārt, turklāt dažādos līmeņos ir likts saprast, ka VL-TB/LNNK uzņemšana valdībā nemaz nebūtu labs solis, jo tādējādi mūsu tā saucamie draugi Rietumos uzskatītu, ka šajā valstī ir izveidota ultranacionāla valdība. Kā redzams, situācija Dombrovskim nebūt nav vienkārša. Protams, var teikt, ka matemātiski koalīcijai pilnīgi pietiktu ar Vienotības un ZZS balsīm - nedaudz virs 50. Pēc jebkuras citas iepriekšējās Saeimas vēlēšanām šāda matemātika tiešām būtu izdevīga, bet tikai ne tagad. Neaizmirsīsim, ka Vienotība nav partija, bet gan organizācija, kuru veido trīs dažādas domubiedru grupas - Jaunais laiks (JL), Pilsoniskā savienība (PS) un Sabiedrība citai politikai. Turklāt jau zināmu laiku kuluāros ir dzirdams, ka šī Vienotība nemaz jau tik vienota nav. Pārsvarā pretrunas starp JL un PS esot, starp citu, tieši par koalīciju ar SC. Vieni jau paspējuši kaut ko šajā jomā apsolīt SC, turklāt ietekmīgu liecinieku klātbūtnē, bet otri par šādu kopīgu valdību pat dzirdēt negribot. Veidojot valdību, kurā ietilptu tikai Vienotība un ZZS, tā visai drīz varētu nonākt līdz tādām domstarpībām, ka par kopīgu darbu runāt būtu stipri vien grūti vai pat neiespējami. Un nesaskaņas būtu gaidāmas tieši starp Vienotības partneriem.

Tas nozīmē, ka Dombrovskim ir būtiski, lai šī koalīcija tomēr būtu plašāka par diviem partneriem. Iespējams, tiek gaidīts, ka viena no abām neērtajām organizācijām - VL-TB/LNNK vai SC paziņos, ka šāds modelis tam nav pieņemams, un tad koalīciju veidotu trīs politiskie spēki. Tad Dombrovskis varēs teikt sabiedrībai un starptautiskajiem partneriem, ka viņš ir centies strādāt ar visiem valsts labā, bet vienas otras partijas ambīciju dēļ nekas labs tur nav sanācis. Tautsaimniecībai varētu pat nākt par labu situācija, kad par tai svarīgiem jautājumiem vienojas lielākā parlamenta daļa. Tomēr, zinot Latvijas politikas līdzšinējās tradīcijas, diez vai tik lielam cilvēku skaitam plus vēl interešu apjomam izdosies rast kopīgu valodu par šādas valdības izveidi. Visticamāk, Dombrovskis, būdams pieredzējis politiķis, to labi apzinās. Tādējādi pašreiz notiekošie procesi šajā jomā vairāk atgādina tādu kā māžošanos, savdabīga teātra izspēli, labas gribas izrādīšanu gan vietējai, gan arī starptautiskajai sabiedrībai.