Šķiet, ir tikai loģiski, ka, lai osta pilnvērtīgi funkcionētu, tajā ir vajadzīgi ieguldījumi, būvējot gan jaunus termināļus, gan arī piestātnes. Un ir arī loģiski, ka katra valsts atbalsta savu ostu attīstību, jo ir taču skaidrs - jo sekmīgāk tās strādās, jo lielāks būs līdzekļu pieplūdums valsts kasē nodokļu veidā. Tāpat ir tikai pareizi, ka šai attīstībai ir iecere izmantot Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļus. Diemžēl izrādās, ka Eiropas Komisija (EK) gatavo jaunu vadlīniju, kuras uzdevums būtu regulēt valsts atbalstu ostās, turklāt tiek sagaidīts, ka šis dokuments paredzēs gana stingrus ierobežojumus. Un šeit jau draud izveidoties nepatīkama situācija.

Jāņem vērā, ka visvairāk ostu attīstībā ir ieinteresētas tā saucamās jaunās ES valstis, kam infrastruktūra šajā jomā daudzos gadījumos ir tālu no vēlamā. Starp šādām valstīm ir arī Latvija. Savukārt ES «veco» valstu attieksme pret mums lielā mērā ir bijusi skaidra jau pirms Latvijas un pārējo Austrumeiropas valstu iestājas šajā organizācijā. Vispirms mums tika diktētas tādas iestāšanās prasības, kādas vecās dalībvalstis nekad dzīvē nebija pildījušas, tādējādi ieviešot konkrētu dubultstandartu. Turklāt kuluāros īpaši netika slēpts, ka ES lielākajai paplašināšanai ir tikai viens mērķis - būtiski palielināt tirgu veco ES valstu saražotajām precēm. Taču vēl neizdevīgākā situācijā attiecībās ar ES Latvija nonāca dažus gadus vēlāk, kad tika noslēgta tuvredzīga vienošanās, skaidri pierādot mūsu valsts neorientēšanos biznesa pasaulē. Proti, Latvijai tika piešķirta zināma naudas summa apmaiņā pret cukura nozares likvidēšanu.

Runājot par ostām un gaidāmo EK vadlīniju, Latvijas amatpersonām būtu rūpīgi jāstrādā Briseles gaiteņos un kabinetos, lai mēs nesagaidītu kārtējo nepatīkamo pārsteigumu. Nevar izslēgt iespēju, ka šī vadlīnija top lielo spēcīgo Eiropas valstu, kam ir savas ostas, lobija ietekmē. Ieviešot stingrus ierobežojumus valsts atbalstam ostu attīstībā, faktiski tiktu aizstāvētas Hamburgas, Roterdamas un citu lielo ES ostu intereses. Ir taču skaidrs, ka bez valsts atbalsta, piemēram, Rīgas ostas pilnvērtīga attīstība ir stipri vien apgrūtināta vai pat neiespējama.

Savukārt mūsu reģiona ietvaros nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka lielie rūpnieciskie termināļi ir attīstāmi Skandināvijas valstu Zviedrijas, Somijas un Dānijas ostās, bet baltieši vairāk var pievērsties jahtu un mazo laiviņu piestātņu jomai. Lai gan Latvija ir ES dalībvalsts, tas nenozīmē, ka mums akli ir jāgaida viss, ko EK izlemj, neiesaistoties šajā procesā, un neaizstāvot savas intereses.

Jāsaprot, ka arī ES valstis nežēlīgi konkurē savā starpā, it īpaši šajā ekonomiski grūtajā laikā, kā instrumentus savu interešu aizstāvībai izmantojot arī Eiropas vadlīnijas,  direktīvas, regulas un citus dokumentus, un ietekmējot to pieņemšanu.