Latvijas uzņēmēji jau vairākus gadus norādījuši, ka Latvijā būtu nepieciešams daudz elastīgāks darba tiesisko attiecību regulējums. Tomēr Darba likuma grozījumu sagatavošana un pieņemšana allaž norit smagi - galvenokārt tādēļ, ka sociālo partneru viedokļi par dažādām likuma niansēm ir kardināli atšķirīgi.

Nākamnedēļ Saeimas plenārsēdē būs jālemj par ilgi tapušiem un visai apjomīgiem Darba likuma grozījumiem. Tajos iekļautās novitātes nav viennozīmīgi pozitīvi vērtējamas.

Par progresīvu soli varam uzskatīt to, ka darba devējiem plānots dot tiesības uzteikt darba līgumu, ja darbinieks pārejošas darba nespējas, tas ir, slimības dēļ neveic darbu vairāk nekā sešus mēnešus. Iespēja izsniegt «vilka pasi» tiem, kas sataisa ziepes un pēc tam mēnešiem ilgi vārgst, noteikti būs lietderīga ne tikai privātā sektora, bet arīdzan valsts sektora darba devējiem - nav taču nekāds noslēpums, ka ierēdņiem tieši disciplinārlietu izmeklēšanas laikā gadās sasirgt uz ļoti ilgu laiku.

Tomēr labās ieceres pamatīgi sabojā citas grozījumos iekļautas prasības. Piemēram, tas, ka darba devējiem būs jānodrošina, lai uzņēmuma struktūrvienībā, kurā darbinieks tiek nodarbināts, būtu pieejamas darba līguma kopijas. Piemēram, ja mežizstrādātājs nosūta trīs cilvēkus uz cirsmu, vai tiešām uz mežu līdzi jāņem darba līguma kopija? Iecere cīnīties ar ēnstrādnieku nodarbinātājiem ir apsveicama. Taču diez vai to var risināt, paģērot darba līgumu kopēšanu vai līgumu noslēgšanu, pirms cilvēks vēl sācis strādāt.

It kā nav vairs tie laiki, kad dažs labs darba ņēmējs pieteicās darbā, bet noteiktajā dienā tajā vienkārši neieradās, taču, uzspiežot darba līgumu noslēgšanu vēl pirms reālu darba attiecību uzsākšanas, likumdevēji rada augsni daudziem konfliktiem nākotnē.

Šīs ieceres, protams, liecina, ka likumdevēji un ierēdņi tā arī nav uzskatījuši par nepieciešamu saprast, ka, tikai padarot Darba likumu elastīgāku, Latvijai būs izredzes tikt pie labāka novērtējuma investoru acīs.