Pēc pēdējās pasēdēšanas un izvillošanās koalīcijas partneru starpā nu ir panākta vienošanās par konsolidācijas pasākumiem 39 milj. Ls apmērā (no aizdevēju prasītajiem 50 milj. Ls). Te jāmin pāris būtiski aspekti…

Pirmkārt, nav skaidrības, kā valdība gatavojas realizēt to, ko pati šajā sakarā gatavojas solīt aizdevējiem - Starptautiskajam valūtas fondam un Eiropas Komisijai. Kā viens no galvenajiem naudas ieguves pasākumiem ir iecerēts ēnu ekonomikas apkarošana, tādējādi papildinot valsts budžetu ar 12,8 milj. Ls. Diemžēl netiek gan ņemtas vērā ekonomistu atziņas, ka pelēkās ekonomikas īpatsvaram ir cieša korelācija ar nodokļu likmju lielumu. Proti, jo lielāki ir nodokļi, jo vairāk uzņēmumu un arī iedzīvotāju pāriet pelēkajā zonā. Turklāt nav redzēts arī neviens nopietns plāns, kas ļautu saprast, kā to ir plānots izdarīt. Faktiski šā paša iemesla dēļ ir apšaubāma arī iecere iegūt vairāk naudas, palielinot nodokļu slogu. To ļoti uzskatāmi ir pierādījis pagājušais gads, kad tika palielinātas gan esošās nodokļu likmes, gan arī izdomāti jauni nodokļi, tomēr kopējais ieņēmumu apjoms valsts budžetā samazinājās par 292 milj. Ls. Otrkārt, pati lielākā problēma ir tā, ka tiek mēģināts naudu paņemt no kaut kurienes, neredzot visu tautsaimnecību kopumā un nemodelējot sekas. Vienā dienā noteikti miljoni tiek meklēti, palielinot PVN, otrā - degvielas akcīzes nodokli, trešajā - nodokli elektroenerģijai, ceturtajā - izdomājot, ka bērniem nav vērts mācīt angļu valodu jau no pirmās klases, piektajā… Plus vēl tas viss tiek darīts ar saukli, ka uzdevums irpanākt, lai 2014. gadā Latvijā būtu eiro.

Rezultāts gan var sanākt pavisam cits. Nepārtraukti bez jebkādas loģikas griežot izdevumus un palielinot nodokļus, iedzīvotāju pirktspēja tiek noplicināta līdz pēdējam. Un tas nozīmē, ka iekšzemes patēriņam tiek atvēlēts tik maz naudas, kā vēl nekad vai arī tirdzniecības vietās tiek tērēti līdzekļi, kas iegūti, strādājot pelēkajā sektorā. Turklāt nevajag aizmirst, ka cilvēkiem ir bagāta iztēle, un  viņi ātri vien izdomās, kā izdzīvot. Piemēram, jau tagad nav noslēpums, ka pierobežā dzīvojošie dažādus produktus ieved no Lietuvas un Igaunijas, bet turīgākā sabiedrības daļa vismaz rūpniecības preces dodas pirkt reizi gadā uz Berlīni, Londonu un tamlīdzīgām vietām. Valstsvīriem ir beidzamais laiks saprast to, ko dažādi eksperti, uzņēmēji ir mēģinājuši iestāstīt pēdējos trīs gadus.

Vienkārša izdevumu griešana, kas gudri tiek nosaukta par konsolidāciju, ved uz strupceļu. Runājot tēlaini, var teikt, ka valdība ir paņēmusi persiku un sistemātiski to apgriež, absolūti nedomājot, kas notiks tajā brīdī, kad tā būs tikusi līdz kauliņam. Diemžēl tieši šāda politika Latvijā šodien tiek realizēta.