Viņš arī norāda, ka gada laikā Latvijas konkurētspējas indekss ir krities par 14 punktiem. Tas esot varens rezultāts konkurētspējas uzlabošanā, kas Latviju ierindo blakus Urugvajai un Botsvānai, ironizē S.Ancupovs.

«Eksports gada laikā ir samazinājies par 20%. Eksporta cenas kritušas par 1,9% – grandiozs iekšējas devalvācijas rezultāts statistiskās kļūdas līmeni. Jau tikai šie divi skaitļi precīzi norāda uz programmas izgāšanos. Savukārt iekšējā korekcija – algu samazinājums un bezdarba palielināšana – nevar kļūt un nekļuva par izaugsmes avotu. IKP gadā samazinājies par 20%, bezdarbs arī pieauga par 20%. Cerības par ekonomikas atveseļošanos izrādījās tikai «čiks» ar blakus efektu: puse valsts ir iedzīta nabadzībā, to pamet gan uzņēmēji, gan darbaspēks. Bet kurš maksās nodokļus, lai nosegtu ātri augošās izmaksas sociālajā sfērā?» neziņā ir S.Ancupovs.

Viņš skaidro, ka kopš krīzes sākuma Nacionālo resursu institūts piedāvā pārorientēt valsts iepirkumus Latvijas ekonomikas «sildīšanai». Valsts veikto iepirkumu daļa esot pietiekami liela, ap 20% no IKP. Ja kaut pusi no tiem apkalpotu Latvijas uzņēmumi, tad 10% IKP pieaugums varētu daļēji kompensēt budžeta samazināšanas izraisīto IKP kritumu.

Proti, ja par naudu, kas aizņemta no kaimiņa, paši ne tikai neko neražojam, bet arī vēl preces pērkam no kaimiņa, tad valsts izdzīvot nevar. Vēlreiz un vēlreiz esot jāatkārto: ja par valsts naudu iepirkta prece tiek ražota ārpus Latvijas, tad mūsu «ieguvums» ir bezdarbs komplektā ar caurumu budžetā, jo nodokļi tiek citām valstīm, nevis Latvijai, savu nostāju pauž S.Ancupovs.