Domāju, ka 2004. gadā par Jēkaba Nākuma lēmumu doties prom no Latvijas bija pārsteigti ne tikai sporta līdzjutēji. Pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem viņš pēkšņi, vienā dienā visu pameta un aizbrauca uz Īriju. Viens no Latvijas labākajiem sportistiem, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs izcīnīja 5. vietu, bet Pasaules kausa posmā Oberhofā – 4.vietu, izlēma aiziet no aktīvā sporta, lai mazgātu mašīnas un darītu melno darbu. «Latvijā iztikt nav iespējams. Traki. Un es Īrijā darīšu jebkuru darbu, lai būtu paēdis, izgulējies un nopelnījis,» 2004. gadā īsi pēc aizbraukšanas žurnālam Privātā Dzīve teica Jēkabs.

Uz interviju ar Numuru viņš atnāk kopā ar saviem bērniem – dēlu Edžu un meitu Justīni. Kamēr sarunājamies, viņi abi rātni sēž pie blakus galdiņa un kaut ko zīmē. Ik pa laikam Edžus vai Justīne pienāk pie tēta un aizrautīgi stāsta par saviem zīmējumiem vai par kuģīti, kas peld Daugavā. «Skatieties, krūmos mīlējas kaķēni,» ķiķina Justīne, un Jēkabs samulst. «Iedomājies, šitādi bērni un jau visu saprot,» viņš saka un smejas līdzi meitai. Sarunas noslēgumā, kad diktofons jau ir izslēgts, viņš saka, ka abi sīkie esot jāradina pie latviešu valodas, citādi tur – Īrijā viņi galīgi izlaižoties. «Ja tu tā uzmanīgāk ieklausītos, noteikti dzirdētu, ka viņi teikumus veido tiešā tulkojumā no angļu valodas,» saka Jēkabs. Tikai tagad es saprotu, ka bērni, kopā ar mammu acīmredzot joprojām dzīvo Īrijā, bet Jēkabs ir atgriezies Latvijā.
Viņš atbruņo ar savu atvērtību. Zinot Jēkaba sarežģīto dzīvesstāstu, biju domājusi, ka viņš būs no tiem nīgrajiem, kuri, izkūlušies cauri pārāk daudziem dzīves piespēlētiem mēsliem, neatgriezeniski zaudē jebkādu dzīvesprieku. Taču Jēkabs pierāda pretējo – pabeidzis nodarboties ar profesionālo sportu un palicis tukšā vietā, izmēģinājis laimi Īrijā, strādājis par instruktoru un pārdošanas speciālistu, pirms mēneša viņš pirmo reizi mūžā ir nodibinājis pats savu uzņēmumu SIA Jēkaba fitness, un septembra vidū tiek plānota sporta kluba atklāšana Rīgā, Ganību dambī 25. Jēkabam būs pašam sava «dāmu paradīze».

Tiešām, večiem ieeja tavā klubā būs liegta?
Nu ja!

Domā, tā ir laba biznesa ideja?
Un vai tad nav? Man šī ideja radās jau Īrijā, kur strādāju par fitnesa instruktoru un redzēju, ka daudzos sporta klubos sievietēm ir gan atsevišķas ieejas, gan atsevišķas nodarbību zāles. Sievietes, protams, ir ļoti aktīvas klubu apmeklētājas, taču daudzas vēlas šai nodarbei nodoties bez «liekām acīm». Nedomājot, kā viņas izskatās un kas kur izspiežas (smejas). Turklāt gribu Latvijas sievietēm piedāvāt apļa treniņa metodi, kad visas dalībnieces stāv viena pret otru ar seju. Tas ir tāds sociāls – stulbs vārds! – tāds sabiedrisks, foršs pasākums, ja viens otram var skatīties sejā, nevis kā parasti – dibenā (smejas). Vēl labi ir tas, ka šādos treniņos tiks izslēgts sacensību efekts, jo katra pildīs citu vingrinājumu. Tev nav jāsalīdzina – o, šitā dara krutāk nekā es. Cilvēkiem, it īpaši jau sievietēm, tas nepatīk. Es visas šīs lietiņas zinu pats no savas pieredzes. Kad dzīvoju Īrijā, astoņus mēnešus mācījos fitnesa instruktoru kursos, pēc tam pusgadu nostrādāju par instruktoru tur, tad pusgadu Rīgā, klubā Vētra.

Arī savā klubā pats vadīsi nodarbības?
Gan jau sākuma posmā kādu nodarbību vadīšu arī es, taču galvenokārt – manas kolēģes. Starp citu, visas instruktores būs tikai sievietes.

Tad jau pie tevis meitenes stāvēs garā rindā.
Nē, pagaidām man ir plānotas tikai divas instruktores. (Acīmredzot Jēkabs nav sapratis manu komplimentu par to, ka pie viņa stāvēs rinda meiteņu, kuras vēlēsies apmeklēt tieši viņa vadītās grupu nodarbības. Taču tikpat ātri es saprotu, ka labi vien ir, ka nesaprata. Tieši šajā vienkāršajā dzīves uztverē slēpjas viss viņa šarms – aut.)

Pirms neilga laika tu piedalījies šovā Dejo ar zvaigzni 2. Daudzi cilvēki, kuri startē šajā projektā, caur televīziju «uzpumpējot» savu popularitāti, saprot, ka atpazīstamību var izmantot, lai, piemēram, nodarbotos ar biznesu. Un uzreiz dibina uzņēmumus. Arī tu darbojies pēc šī paša principa?
Jjja!! Un es no tā nekautrējos. Redzi, ideja par savu sporta klubu man radās jau pirms vairākiem gadiem – dzīvojot Īrijā, un šovs man vienkārši bija kā papildu iespēja. Kad man piedāvāja piedalīties projektā Dejo ar zvaigzni 2, es uzreiz sapratu, ka šī izdevība ir jāizmanto.

Pirms tam šādas izdevības nebija? Tu taču no Īrijas atgriezies jau pirms diviem gadiem.
Lai sāktu savu biznesu, ir nepieciešams gan labs kompanjons, gan biznesa plāns, gan starta kapitāls. Un paiet ilgs laiks, kamēr tas viss nostājas savās vietās. Šo divu gadu laikā ko es tikai neesmu darījis! Strādāju Ežos par distanču slēpju meistaru un konsultantu, tad biju fitnesa instruktors, tad – Rīgas miesniekā biju tirdzniecības aģents. Esmu daudz ko izmēģinājis, taču man tas patīk. Jau kopš bērnības es nebaidījos riskēt, nebaidījos sevi iemest nezināmā vidē, lai mēģinātu peldēt un sevi pārbaudīt. Viss ir bijis. Un šobrīd man ir izdevies atrast labu kompanjonu Mārtiņu Malcenieku, ar kuru kopā mēģināsim iepeldēt biznesā.

Mēs tik bieži piesaucam Īriju. Kāpēc tu vispār uz turieni aizbrauci?
Tas ir diezgan privāts stāsts. Es negribu to visu cilāt.

Labi, nerunāsim par Īriju. Bet to, kādēļ tu aizgāji no sporta, to taču tu vari pateikt.
Redzi, no vienas puses, man, protams, ļoti patika tā brīvības sajūta, ko sniedza nodarbošanās ar sportu. Taču pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem... nu, reāli man apnika darīt vienu un to pašu. Patiesībā vienkārši vajadzēja zināt īsto laiku, kad aiziet. Es nezināju... Lai gan... es pats zināju, taču paklausīju citus. Paliku un aplauzos – rezultāti kļuva arvien sliktāki, iestājās rutīna, apnikums, uz sacensībām gāju ar iekšēju pofigu. Man atteicās gribasspēks. Ne jau es fiziski nevarēju kaut ko izdarīt. Galva vienkārši atteicās. Patiesībā pēdējos gadus es sportā prostituēju. Zināju, ka pabarots būšu, inventārs būs, kaut kāda nauda arī nāks. Nē, tas nebija forši. Bet pats vien biju vainīgs. Vilku to visu garumā, domādams – vajadzētu kaut ko citu. Bet reāli neko nedarīju. Kā tajā jokā: cilvēks nomirst un, nonācis pie Svētā Pētera, sūdzas – jā, man nekad nav veicies, pat loterijā nekad neesmu vinnējis. Bet Svētais Pēteris viņam saka: «A tu vispār kādreiz esi to loterijas biļeti nopircis?»

Vai profesionāls sportists vispār var tā visu mainīt? Sports taču ir ne vien darbs, bet dzīvesveids un domāšanas veids.
Zini, kas bija visgrūtākais: cits dienas režīms un pieradums pie obligātās diendusas. Vistrakākais bija ap diviem trijiem dienā – kā man nāca lūziens! Pagāja kāds pusgads, kamēr ielauzos jaunajā režīmā.

Bet kādēļ tik straujš lēmums – visu pamest un braukt uz ārzemēm? Varēji taču palikt Latvijā, strādātu kaut vai par treneri.
Nē, paldies! Man ir piemērs – Latvijas izlases treneris Vitālijs Urbanovičs. Viņš puikām ir menedžeris, treneris, mamma un tētis, šoferis. Viss vienā personā. Es uz tādiem apstākļiem, atvainojiet, neparakstītos.

Parasti profesionāliem sportistiem piemīt ļoti liels gribasspēks un mērķtiecība, bieži vien viņi ir skarba, egoistiska rakstura cilvēki. Ja godīgi, tu tāds neizskaties.
Nē, ko tu! Es tāds noteikti neesmu. Zini, es esmu pārliecinājies, ka domas materializējas. Jā! Un es to mācu arī saviem bērniem. Lai viņi vairāk domā labās, pozitīvās lietas. Jo vairāk tev galvā būs naida, šaubu, dusmu, jo vairāk tas viss nāks atpakaļ. Kad es tā dažkārt paanalizēju... dzīves melnie posmi ir nākuši, kad biju aizmirsis par pozitīvo domu spēku, savukārt tad, kad es pie šī principa turos, man dzīvē tiešām viss iet uz augšu. Spilgts piemērs tam ir gan Nagano Olimpiskās spēles, gan ceturtā vieta Pasaules kausā.

Tu ceturto vietu sauc par veiksmi? No daudziem sportistiem ir dzirdēts viedoklis, ka 4. vieta ir daudz sliktāka nekā piektā vai sestā. Jo līdz medaļai un pjedestālam ir pietrūcis tik maz.
Beidz....es to tā neuztveru! Protams, ka ceturtā vieta ir veiksme! Milzīga veiksme, kas panākta ar nenormāli smagu darbu. Es toreiz biju ļoti laimīgs, jo manas reālās fiziskās spējas bija daudz zemākas. Un neviens to no manis nebija gaidījis. Pat es pats.

Cik tev toreiz pietrūka līdz medaļai?
(Smaida) Viens soda aplis. Piecpadsmit sekundes.

Maz. Tu laikam bieži attin filmu atpakaļ, pārdomā...
...nu, ne. Es tiešām neko tādu nedaru un nekad neesmu darījis. Man šausmīgi patīk filma Forests Gamps. Zini, kādēļ viņam tā gāja?

Muļķa laime, ne?
Nē. Viņš vienkārši nekad nešaubījās. Nešaubījās par to, ko dara. Viņš vienmēr precīzi zināja, kas ir jādara, kas ir jāpanāk un ne mirkli nešaubījās, ka to arī panāks. Kā bērni. Paskaties – bērniem taču nav šaubu! Dara un izdara. Ļoti vienkārši. Un tieši tāpēc arī izdara, ka nešaubās. Saproti? Un man kā pieaugušam cilvēkam ir ļoti grūti atkal iegūt šādu iekšējo pozīciju. Bet es cenšos.

Nešaubīties nozīmē būt ļoti pārliecinātam, bet tas savukārt var nozīmēt stūrgalvību. Ar tevi ir grūti strīdēties?
Nē. Man ļoti patīk viedokļu daudzveidība. Es pieņemu cilvēkus tādus, kādi tie ir. Taču patiesībā man jau nekad nav bijis citas iespējas. Es augu bez vecākiem. Alūksnes rajona internātskolā. Ja es būtu palicis ar senčiem, simts punktu, ka nodzertos... Kopš triju gadu vecuma man nebija neviena, kas palīdzētu, kam varētu palūgt padomu. Viens pats ar visiem saviem lēmumiem. Jā, dzīvē ir gājis visādi, taču es jau kopš bērnības esmu bijis noskaņots domāt pozitīvi. Un, lai gan līdzcilvēki šo manu rakstura īpašību dažkārt ir izmantojuši, es tomēr neesmu tādēļ kļuvis skarbs, neesmu norobežojies no pasaules.

Tu esi self-made personība. Viss, kas tevī ir, viss ir nācis tikai caur tevis paša lēmumiem.
Precīzi. Bet dziļākajā būtībā tā tam vajadzētu būt pilnīgi ar visiem. Ko jūs sūdzaties, ka valsts neatbalsta, valsts nedod. Ja tu gribi, tad pats izlem un dari! Zini, kas man nepatīk pēc atgriešanās Latvijā? Tā drausmīgā žēlošanās. Ja tu tiešām vēlies kaut ko sasniegt, tad dari, negaidot, ka kāds tev palīdzēs. Tikai tā var kaut ko sasniegt.

Starp citu, ja runājam par sasniegumiem. Kādēļ tu neesi zvaigzne?
Kā tu to domā?

Nu, kādēļ tu neesi tāds kā, piemēram, Jānis Vinters vai Raivis Vidzis – sportisti, kuri pēc visiem tiem dejo ar zvaigzni apzināti savu tēlu tuvina sabiedrības krējumam.
Nu, ko... ja reiz tāda zvaigžņu fabrika pastāv... Lai taču taisa no tiem cilvēkiem zvaigznes. Tas ir forši!

Tev patīk?
Jā.

Tu arī tā gribētu?
Ai, tu man uzdevi tik sarežģītu jautājumu! Es nezinu. Nu, un kāds tad no tās slavas labums? Pat ja es būtu superstārs, nekas jau dzīvē nemainītos. Tāpat es darītu visu to pašu, ko līdz šim.

Tiešām? Bet kā tad statuss? Savulaik tevi pazina visa Latvija, bet tu strādāji par ierindas instruktoru aktīvā tūrisma centrā Eži. Kantes nerīvēja?
Nē, tu ko?! Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Ideāli!

Tev nekad nav bijis žēl, ka tavā laikā sportisti vēl netika uzskatīti par tādām zvaigznēm, kā tas ir tagad? Tas pats Biedriņš, kuram ir miljonu vērti kontrakti.
Ir naudīgie sporta veidi – teniss, hokejs, futbols, basketbols. Gulbis, tas pats Biedriņš, Ozoliņš. Tur ir tie lielie kontrakti. Biatlonā nekad nebūs tādas naudas. Bet, ja runājam tieši par atpazīstamību... ja man slava sāktu traucēt darbam, tad es to visu negribētu.

Tātad tu nekad neesi gribējis būt atpazīstams?
Protams, ka esmu gribējis. Reiz kāda meitene man jautāja, kādēļ es izlēmu kļūt par sportistu. Nauda, slava? Protams! Taču es to visu jau esmu izbaudījis, un bija laiks, kad mani popularitāte reāli tracināja. Kad man aiz muguras čukstēja – skaties, viņš taču ir mazāka auguma nekā televīzijā! Eu, Nākumam maisiņā šņabis! Man tas ļoti nepatika.

Rodas iespaids, ka tu esi diezgan nepretenciozs cilvēks.
Tā varētu teikt. Man nevajag daudz. Bet tam mazumiņam noteikti ir jābūt. Es gribu justies stabili. Neesmu no tiem, kuri var dzīvot bez naudas, samierinoties ar tukšu gaisu un ideju. Kā jau jebkurš vecis.