Darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū 2. ceturksnī (9.5%) bija nedaudz (par 0.3 pp.) mazāks nekā pirms gada, savukārt nodarbināto skaits gada laikā pieauga vien simboliski (par 0.3 tūkst.). Tas apstiprina mūsu prognozes, ka bezdarbs samazināsies arvien lēnāk (bezdarba cikliskā komponente jau trīs gadus pēc kārtas ir tuvu nullei, bet, jo zemāka ir strukturālā komponente, jo grūtāk to ir samazināt arī turpmāk). Tādējādi pieprasījuma puses ietekme uz inflāciju nav būtiska un inflācija saglabājas zema. Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita krituma ietekmi uz nodarbinātību pagaidām kompensē līdzdalības līmeņa pieaugums.

Tomēr kopējie Latvijas dati neparāda ievērojamas atšķirības reģionu dalījumā. Ārpus Rīgas reģiona nodarbināto skaits kopš 2013. gada ir samazinājies, it īpaši privātajā sektorā. Īpaši satraucoša situācija ir Latgalē, kur kopš 2013. gada bezdarba līmenis (faktiskais, nevis reģistrētais) pieauga. Latgalē sarūk gan darbavietu, gan iedzīvotāju īpatsvars, taču darbavietu īpatsvars mazinās straujāk. Iemesls tam varētu būt straujš minimālās algas kāpums 2014. un 2015. gadā (kopā par 27%), kas visvairāk skāra tieši Latgali, kur minimālā alga ir divas trešdaļas no vidējās algas privātajā sektorā – tas ir visaugstākais rādītājs Baltijas mērogā.

Darba tirgus dinamika reģionu dalījumā atspēko argumentu "par 40 eiro palielinājām minimālo algu 2014. un 2015. gadā, bet nekas slikts nenotika. Minimālai algai vairākus gadus pieaugot straujāk par darba ražīgumu, uzņēmumu iespējas izgrozīties, ceļot produktivitāti un optimizējot ar darbaspēku nesaistītās izmaksas, var kļūt visai ierobežotas. Tādējādi katrs nākamais pārlieku straujais minimālās algas kāpums ierobežo uzņēmēju konkurētspēju arvien vairāk. Tas var likt likvidēt darba vietas un ierobežot jauno darbinieku pieņemšanu darbā. Tādējādi uzskatām, ka pašlaik nav piemērots brīdis būtiski celt minimālo algu.