Partybus stāsts aizsācies pirms aptuveni 15 gadiem, kad tā izveidotājs Edgars Auziņš atgriezies Latvijā no ārzemēm, kur strādājis dažādus darbus – viesnīcās, bāros, uz kruīza kuģiem. Latvijā viņš izmēģinājis darboties arī tirdzniecības nozarē un mārketingā, tomēr sapratis, ka vēlas strādāt sev. «Jutu, ka pienācis laiks kam savam. Īsti laikam neapzinājos, ka vairs nebūs ne darba, ne algas dienas, arī atvaļinājumu neviens nepiešķirs un jāslimo būs uz sava rēķina,» stāsta E. Auziņš. Kopā ar draugu viņš sācis ģenerēt biznesa idejas, un viena no tām bija Partybus. 

«Pati par sevi ideja neko nedod. Sākumā izpēte, tad radi un draugi mēģina ideju nobeigt. Tad atbildīgie valsts dienesti pasaka, ka nebūs, ka ar to visu ir par maz. Un, kad tiec līdz pirmajiem realizācijas soļiem, tad bieži pēc pirmajām grūtībām atmet ar roku. Plānoto trīs mēnešu vietā garāžā pavadīju divus gadus. Psiholoģiski grūts laiks. Arī man daudz netrūka, lai atmestu ar roku. Lai nu kā, bet Partybus es uzbūvēju,» komentē E. Auziņš. 

Izstrādājot Partybus, viņš saskāries ar lielu kritiku, problēmām, sapņiem, neizdošanās bailēm. Pēc E. Auziņa domām, klients ir barometrs. «Ja man izstādē nāk klāt cilvēks un saka «wow», tātad tas ir bijis tā vērts. Sniega bumba sāka velties – pirmajā ballītē kāds jau noskatīja autobusu savam pasākumam, tad degvielas stacijā vēl kāds pamanīja, tad vēl 14 izstādes – izveidojās sadarbības un tika iegūti kontakti,» stāsta Partybus izveidotājs. 15 gadu laikā viņš ieguvis biezu ādu un pieredzi.

Pieprasīts izlaidumos

Kā pajoko Partybus izveidotājs, tad vienīgā ballīte, kas šo 13 gadu laikā vēl nav rīkota autobusā, ir bēru mielasts. E. Auziņš atzīst, ka, veidojot Partybus, doma bijusi pavisam cita. «Domāju, ka cilvēki autobusā svinēs tikai savas dzimšanas dienas. Es iedomāties nevarēju, ka tiks svinēti bērnudārza, 9. klases, 12. klases izlaidumi, vecmeitu un vecpuišu ballītes. Vienīgais, kas nav pieprasītas, ir kāzu ballītes. Autobuss ir skarbs – 10 000 kniežu, skaļa mūzika, melns, sudrabs un alumīnijs. Tas neiet kopā ar lielu un baltu kāzu kleitu,» domā E. Auziņš. 

Pēc Partybus izveidotāja stāstītā, jau pēc klienta telefona zvana var saprast, vai ballīšu autobuss būs viņam piemērots. «Bieži vien tas ir arī finansiālu apsvērumu dēļ, piemēram, tas būs lētāk nekā limuzīns, ja runājam kāzu kontekstā. Zinu, ka es savas kāzas negribētu svinēt šāda tipa autobusā. Vecpuišu ballīte būtu labāka, bet kāzas – nē,» saka E. Auziņš. Viņš atzīst, ka viņa misija nav par visām varītēm cilvēkiem pārdot pakalpojumu, bet mēģināt saprast, vai Partybus spēs sniegt to, ko vēlas klients. E. Auziņš vēlas, lai klienti, kāpjot ārā no autobusa, atzītu, ka tā ir bijusi labākā ballīte.

Pasaulē dārgākā krava

Līdzīgi kā citās nozarēs, arī starp ballīšu autobusiem pastāv neliela konkurence. Tā, piemēram, Partybus konkurenti rīko arī kāzu ballītes, kā arī klientus labprāt aizved uz kaimiņvalstīm. «Es pāri robežai nebraucu un necenšos ar autobusu apceļot Latviju. Šis ir 1969. gada autobuss Volvo B57, un Latvijā nav tādu ceļu, lai es gribētu lauzt šo autobusu,» komentē E. Auziņš. Pārsvarā visi klienti koncentrējas ap Rīgu, tomēr Partybus izņēmuma gadījumos devies arī uz Daugavpili, Ventspili, Liepāju. Biežāk – Jelgavu, Bausku. 

«Ārpus Rīgas ar pakalpojuma izmaksām neesmu draudzīgs. Ballīte autobusā nav tas pats, kas iekāpt vieglajā automašīnā un izbraukt cauri Rīgai. Katrs krustojums, uzsākšana, kontrolaka ir pārbaudījums šoferim. Protams, braucu nedaudz ārpus Rīgas, bet tur, kur ir platāki ceļi, piemēram, pa Saulkrastu, Siguldas vai Ogres šoseju, jo autobuss brauc lēnāk. Kā es saku – es vedu pasaulē dārgāko kravu un nedrīkstu pieļaut, ka ar to kaut kas notiek,» stāsta E. Auziņš.

Pieredze maksā dārgi

Visbiežāk klienti par Partybus uzzina no draugu un paziņu loka vai no sludinājumiem dažādos portālos. Agrāk Partybus tika eksponēts dažādos pasākumos, piemēram, Rīgas maratonā, iepirkšanās festivālos un citur. «Tas ir dienas bizness, nevis 13 gadu bizness, dzīvesveids un atslēga uz biznesu, jo, pateicoties šim autobusam, esmu saticis daudz cilvēku – gan no biznesa, gan radošās vides,» stāsta Partybus izveidotājs. Uz jautājumu, vai iesaka ar šādu biznesu nodarboties arī citiem, viņš atbild: «Ja cilvēks ir gatavs pats uzbūvēt, remontēt, vadīt, mazgāt, veidot mārketingu, tad viņš būs pašnodarbināta persona un maizīti viņš nopelnīs. Bet, ja nopirks nepareizu autobusu, kā ir gadījies arī man, kurā jāiegulda desmit reižu vairāk, nekā maksā pats autobuss, tad tas cilvēks visu mūžu kādam maksās parādus. Es to varu darīt, jo man ir 13 gadu pieredze. No brīža, kad sāku būvēt autobusu, ir pagājuši 15 gadi,» uzskata E. Auziņš. 

Pēc viņa domām, Latvijā ir pārāk maz cilvēku šādam biznesam. Piemēram, ASV šāds pakalpojums ir pieejams jau 50 gadus. «Vienā brīdī Latvijā bija septiņi ballīšu autobusi, tagad ir divi, un būvējuši pa šo laiku ir vēl kādi pieci. Reti kuram pietiek pacietības. Latvijā cilvēkiem trūkst savas oriģinālidejas, viņi redz, ka pieprasīti ir, piemēram, hamburgeri, un nolemj, ka arī taisīs hamburgerus. Vienā brīdī redzam, cik daudz ir hamburgeru, bet īsti neiet vairs nevienam. Nākamais vilnis ir kebabs, un beigās īsti neiet nevienam. Līdzīgi ir arī ar ballīšu autobusiem,» domā E. Auziņš.

Piesaista uzmanību

Šobrīd izstrādes procesā ir vēl viens Partybus autobuss, ar kuru plānots braukt gan ārpus Latvijas, gan to piedāvāt kāzu svinībām. «Svarīgi, kā autobuss izskatās vizuāli, cik daudz ir jāiegulda, lai uz ielas to pamanītu. Ceļu satiksmē piedalās ļoti daudz autobusu, un tie visi ir vienādi, jādomā, ko var izdarīt tādu, ko ļauj Ceļu satiksmes noteikumi, un kā kļūt pamanāmam. Kad izbraucu uz ielas, tad visi tajā brīdī ir mani potenciālie klienti. Ja cilvēks pagriež galvu, tad esmu pamanīts. Es smejos, ka tad, kad man pietrūkst pašnovērtējuma un sajūtos mazs un niecīgs, iekāpju autobusā un izbraucu cauri pilsētai,» pajoko E. Auziņš. Pēc viņa stāstītā, jaunais autobuss būs nākamais līmenis attīstībā un liels izaicinājums. «Kad sāku Partybus projektu, daudzi nemaz neticēja, ka kaut kas tāds strādās, lika pirkstu pie deniņiem un teica, ka man nav pilns rublis, bet, kad parādījos izstādēs, tad ļoti daudzi gribēja, lai viņu reklāma ir uz šī autobusa, jo tas piesaista uzmanību. Agrāk ar autobusa palīdzību reklamēju gandrīz jebko, šobrīd esmu salīdzinoši izvēlīgs, jo es zinu, kas ir vajadzīgs, kas strādās un kas nestrādās. Nekad neviena partija nav bijusi Partybus sponsors, bet ir izrādījušas interesi,» atceras E. Auziņš. 

Gadu gaitā interese bijusi arī no investoriem, taču sadarbība bijusi neveiksmīga. «Investoriem interesē, neko nedarot, nopelnīt daudz naudas, un pēc iespējas ātrāk. Šeit nebūs iespējas nopelnīt, te var ieguldīt un kaut kā izmantot,» domā E. Auziņš. Pēc viņa domām, Partybus pakalpojumi būs pieprasīti vienmēr. Šī piedāvuma cena sākas no 150 eiro par pirmo stundu un 50 eiro par katru nākamo. Cena ietver visas izmaksas, kas saistītas ar autobusa ekspluatāciju – šoferi, mūziku, gaismas, degvielu, bet labais garstāvoklis, dzērieni un uzkodas paliek klientu ziņā. Uz jautājumu, cik laicīgi parasti ballētgribētāji rezervē ballīšu autobusu, E. Auziņš atbild: «Ļoti dažādi. Atkarīgs, kāds pasākums, cik iepriekš zināms datums. Tādas kā pirmskāzu, izlaidumu, uzņēmumu jubileju un dzimšanas dienu rezervācijas ienāk pat astoņus mēnešus pirms pasākuma. Un ir arī spontānās idejas, kad busu vajag jau rīt. Jo laicīgāk rezervē, jo lielākas iespējas saņemt, ko vēlas. Tā, piemēram, jaunais Partybus aizņēmies ideju no nekustamo īpašumu nozares un tiek pieņemtas rezervācijas uz autobusu, kurš vēl nav gatavs.» 

Pēc Partybus izveidotāja domām, kaut reizi dzīvē jebkuram vajag to pamēģināt – kā ir ballēties autobusā. «Tā ir pieredze, ko krājam visu savu dzīvi, tāpēc īsti nav pieņemami, kad kāds saka – tas īsti nav man. Kā vari zināt, ja neesi bijis, neesi paņēmis savus desmit labākos draugus un savu mīļāko mūziku? Jebkurai omei patiks te balle, ja varēs skanēt Dzeltenie aizkari un Čikāgas piecīši,» pārliecināts E. Auziņš.