No Rīgas kņadas noguruši, pirms aptuveni sešpadsmit gadiem viņi pārcēlās uz klusu lauku nostūri netālu no Ērgļiem. Brīvības garša, lauku idille bija tas, kas Kristapu aicināja pilsētas realitāti nomainīt pret laukiem. Nebija gan skaidrs, ar ko nodarboties. Lēnām, pamazām apgūtas saimniekošanas prasmes biškopībā, ogu/augļu vīnu radīšanā, kūpinātu/vītinātu desu gatavošanā, putnkopībā, aitkopībā, zirgkopībā – viss bija eksperimentēšana. Kad radās doma mēģināt darboties tūrisma virzienā, bija skaidrs tas, ka jāpiedāvā viesiem īstums, apstākļi, ko iepazinuši paši, dzīvodami un izdzīvodami laukos.

Bērnībā bija iemīļots teiciens «bumbiera laišana», kas nozīmē foršu atpūtu, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, – padarīt kādu mazu, noderīgu darbiņu – salasīt ogas, sakrāmēt malku, pie viena izbaudīt dabas doto skaistumu. Iegādājušies nelielu īpašumu, nodēvēja to par Bumbiermuižu.

Abi ar sievu bija pārliecināti, ja ir īpašums, tad vieta ir jāsakopj. «Sākums bija vēl skaistāks. Domājām, ka varētu izveidot dārzeņu dobes, lai viesi varētu izbaudīt ravēšanas priekus – atbrauktu, ravētu un atstātu darbu turpinājumu secību nākamajiem viesiem, bet patērētāju sabiedrība nav gatava mesties dobēs vai krāmēt malku,» stāsta Kristaps.

Pašā sākumā Bumbiermuižas īre bija pieci lati no personas, bet zemā cena radīja aizdomas par to, ka piedāvātais pakalpojums nav kvalitatīvs, jo nav elektrības, pašiem viss jādara, «viss ir slikti». Tāpēc laika gaitā mainīta koncepcija. «Tas ir ekskluzīvs piedāvājums – atpūta vietā, kur nav elektrības, ir sveču un kamīna gaisma, siltums, iespēja būt civilizācijas nesabojātā vidē, lai klusums, miers «atsistu» cilvēkam vaļā nesteidzīgas ikdienas sajūtas. Tas kļūst arvien pieprasītāks,» viņš klāsta.

Liek domāt

Par Bumbiermuižu viesi parasti ir uzzinājuši no Ilzes un Kristapa draugiem, paziņām. Viņuprāt, mutiskā reklāma ir visefektīvākā, taču pēdējos gados klienti šo vietu sameklē ar booking.com palīdzību.

Šobrīd aptuveni puse viesu ir Latvijas viesi un otra puse – ārvalstu. Bumbiermuiža ir pieejama gan vasarā, gan ziemā, tomēr lielākā atšķirība no citiem viesu namiem, apartamentiem un citām nakšņošanas vietām – tajā nav pieejama elektroenerģija. «Ideja par nakšņošanu bez elektrības atnāca, pateicoties Latvenergo, viņi mums nenāca pretī,» komentē Kristaps. Tomēr Bumbiermuižas saimnieki no savas mājas atvilkuši elektrības kabeli un malkas šķūnī paslēpuši ledusskapi, kur viesi tomēr nepieciešamības gadījumā var uzglabāt dažādus produktus.

«Protams, rodas arī pārpratumi. Piemēram, cilvēki nav iepazinušies ar informāciju, kur ir atbraukuši. Tomēr pēc divu dienu atpūtas aizbrauc prom smaidīgi, pārsteigti un pat ļoti apmierināti. Izklaides sākas tad, kad jāsāk gatavot rīta kafiju, dienas plāns pašsaprotami sakārtojas atkarībā no viņu čakluma, atraktivitātes. Visi nav lauku cilvēki, kuri spēj ātri iekurināt krāsni. Ir jāatnes no akas ūdens, jāsagaida, kad uzvārās tējkanna. Ziemā tā vārās aptuveni 45 minūtes, ja viss ir pareizi izdarīts, ja ne, tad vēl ilgāk. Ja jāsagatavo omlete, brokastis aizņem aptuveni 2,5 stundas. Pēc tam atliek pāris stundu, lai pabaudītu dabu, jo jāsāk domāt par pusdienām. Atpūta romantiskā atmosfērā – kā no pārpilnības kausa. Diennakts paiet zibenīgi, jo darbu ir daudz, lai izbaudītu visas «ekstras»,» pajoko Kristaps.

Piedāvā ziedūdeņus

Bumbiermuižas saimnieki ir pārliecināti, ka viesi sajūt nama vēstījumu. Viņi uzskata, ka šobrīd viesu uzņemšana ir hobijs, par biznesu to nevar saukt. Gan Ilzei, gan Kristapam tā ir sirdslieta, un abi šobrīd strādā pie tā, lai Bumbiermuiža kļūtu par fundamentālu pamatlietu.

«Bumbiermuiža ir fundaments, šobrīd strādājam pie tā, lai apaudzētu to ar saviem radītajiem produktiem, ar to, ko paši spējam ar savām rokām radīt,» stāsta Ilze. Šobrīd abi strādā pie jaunā produkta – hidrolātiem/ziedūdeņiem. Šobrīd tie testa režīmā tiek piedāvāti viesiem, tiek kārtotas formalitātes, lai šo produktu attīstītu tālāk.

«Kad viesis šeit ir padzīvojis divas dienas, labprāt vēlas kaut ko paņemt līdzi. Sākotnēji smējām, ka maisiņā var līdzi paņemt gaisu, tad – jau tēju, un tagad ir ziedūdens jebkurai gaumei un degunam. Tās ir sajūtas, ko paņemt līdzi uz lielpilsētu,» stāsta Ilze. Bieži vien tieši bērnības atmiņas spēlē lielu lomu aromātu izvēlē. Šobrīd piedāvājumā ir aptuveni 30 ziedūdeņu paraugi.

Skarbā lauku dzīve

Kristaps pēc izglītības ir galdnieks, Ilze – ekonomiste. Šobrīd abiem saimniekošana Bumbiermuižā ir gan hobijs, gan maizes darbs. Pirms abi pārcēlās uz laukiem, Kristapam bija sava mākslinieka darbnīca, kurā radīja mēbeles pēc pasūtījuma un vadīja lielākus projektus. Šobrīd viņš ar galdniecību nodarbojas tikai pašu vajadzībām. Viņaprāt, Latvijā šis amats netiek pienācīgi novērtēts.

Blakus mājā, kurā kādreiz abi dzīvojuši pirmajā stāvā, top Kristapa koka lietu darbnīca, bet otrajā – Ilzes aušanas, rokdarbu darbnīca. Vēl viņi plāno, ka Bumbiermuižai būtu jānomaina jumts un jāuzceļ šķūnis. «Rakstījām ES projektu šķūņa renovācijai, to neatbalstīja, un tā bija vēl viena pārliecība, ka jāstrādā pašu spēkiem,» pārliecināta Ilze.

Pēc saimnieku domām, nekad nav par vēlu pārcelties uz laukiem. Viņuprāt, tas jādara jo ātrāk, jo labāk. «Bijām jauni un ne tik prātīgi, jo pārcēlāmies bez mērķa. Gribējām dzīvot laukos, bet nebija idejas, ar ko nodarbosimies,» atzīst Kristaps. Vai mudināt arī citus pārvākties uz laukiem? «Viņiem pašiem ir jāgrib. Esam iepazinuši cilvēkus, kuri ir no Rīgas, ar plašu vērienu pārvākušies uz laukiem, jo var turēt vistas, audzēt dažādus lauku labumus, ir plašums, bet viņi pārlaiž pirmo ziemu un ir vilšanās, jo skaistajam lauku šarmam paralēli iet dažbrīd skarbie lauku apstākļi – dubļi, vēji, sniegoti, neiztīrīti ceļi, malkas sagāde, teritorijas uzkopšana – tas viss prasa lielu enerģiju, darbu, entuziasmu. Protams, ja ir palīgstrādnieki, ir jau vieglāk, bet, kā zināms, tos atrast ir grūti, tāpēc ļoti daudz ir jādara pašiem. Ir cilvēki, kas pārvācās uz dzīvi laukos, jo tas ir stilīgi, bet viņi neapzinās to, kādai pacietībai, izturībai ir jābūt. Sirdī ir jābūt pārliecībai,» uzskata Ilze un Kristaps.

Gan kungi, gan kalpi

Aptuveni 70% no nopelnītajiem līdzekļiem tiek ieguldīti atpakaļ saimniecību attīstībā. «Vairs nav variantu, visi tilti nodedzināti, īpašums Rīgā ir pārdots. Ja varētu laiku patīt atpakaļ, uz laukiem pārceltos vēl ātrāk,» spriež Kristaps. «Es domāju, ka tādiem apstākļiem, kādi bija toreiz pārvācoties, man grūti būtu teikt «jā». Ja esi jaunāks, tad vieglāk, bezrūpīgāk skaties uz dzīvi, vieglāk ir pieņemt lēmumus, pielāgoties lielām pārmaiņām,» piebilst Ilze.

Vai, pārceļoties uz laukiem, jābūt gatavam plānam? «Es domāju, ka daba parādīs priekšā. Daba māca un, gribi vai ne, sāc ar to komunicēt, lasi zāļu tējas, baudi tās, domā, ko vēl varētu jaunu iemācīties, radīt, uzmeistarot no tā, ko daba tev dod, kā arī domā par to, cik patērē ūdeni. Kādreiz ciemiņi eleganti iztērē visu akas ūdeni, piemēram, mazgājot traukus. Jaunie un modernie pilsētā taupa trauciņus – tas ir patīkami, bet arī smieklīgi, labāk jābrauc dzīvot uz laukiem, un viss dabiski sakārtosies zaļās domāšanas sakarā, tad arī reģioni attīstīsies,» pārliecināts Kristaps.

Uz jautājumu, vai Bumbiermuižai ir konkurenti, Ilze atbild: «Mums visi var būt tikai kolēģi. Par šādu piedāvājumu vēl nav nekas dzirdēts, bet sāk rasties kaut kas līdzīgs. Jo plašāks, daudzveidīgāks piedāvājums, jo tas ir labāk visiem – var izvēlēties,» pauž Ilze. Kā atzīst Bumbiermuižas saimnieki, nosaukums vēsta, ka viņi paši sev ir gan kungi, gan kalpi. «Paši baudām sava darba augļus, protams, ir jāpacenšas, lai būtu skaisti, jo mums tā patīk. Ir ļoti liels gandarījums par izdarīto. Kad ir jādara, tad sāp gan mugura, gan rokas, bet ir laba sajūta, ka ar savu darbu varam piepildīt savus sapņus.»

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.