Tā saka aktieris, uzņēmējs un Cēsu koncertzāles direktors Juris Žagars. 

Viņaprāt, šobrīd ir jādomā, kā pieregulēt tirgu, lai reģionālās koncertzāles un visi citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs to kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. J. Žagars apsver iespēju kandidēt uz Dailes teātra direktora amatu; ja vadības groži nonāks viņa rokās, tiks meklēti risinājumi, kā šis lielākais valsts dramatiskais teātris ar laiku varētu tikt arī pie tādas zāles un skatuves, kādu savulaik bija iecerējis tā dibinātājs Eduards Smiļģis.

Vēl viņš gaida ziemu, kad varēs kāpt uz slēpēm, un vairs tik ļoti nesatraucas par laika apstākļiem, jo Žagarkalnā sniegs būs – slēpotājiem no pērnās ziemas ir saglabāti teju pieci tūkstoši kubikmetru baltās substances.

Fragments no intervijas, kas publicēta 25. oktobra laikrakstā Dienas Bizness: 

Kad aicināju jūs uz interviju, teicāt, ka vēlaties runāt galvenokārt par kultūrpolitiku. Kas jūs tajā šobrīd satrauc visvairāk?

Nav tā, ka mani šobrīd kaut kas īpaši satrauktu, bet piecos gados, kopš vadu Cēsu koncertzāli, piecpadsmit gados, kopš organizēju Cēsu festivālu, un it īpaši pēdējos gados man ir sakrājušies daži secinājumi. Šo tematu piedāvāju, jo kultūrpolitika nevar būt atrauta no ekonomikas, tā ir saistīta ar naudu, un Dienas Bizness ir par naudu. It īpaši laikā, kad notiek aktīvs darbs pie koncepcijas par nacionālās koncertzāles būvniecības finansējumu.

Latvijai ir īpaša situācija. Daudzas lietas vai procesus varam salīdzināt un kopēt no ārzemēm, bet kultūrpolitikā tas nestrādā, jo savā ziņā esam unikāli. Pirmkārt, ar izteikto amatiermākslas spēku (šeit es domāju Dziesmu svētku kustības ietvarā). Otrkārt, ar to, ka Latvijā, piesaistot Eiropas finansējumu, ir uzbūvētas četras reģionālās koncertzāles. Tas ir īstenots nelielā valstī ar salīdzinoši nelielu kultūras patērētāju slāni. Pieļauju, ka kultūru nopietni patērē mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju. Taču, ja būtu tāds kritērijs – kultūras un mākslas patēriņš uz vienu iedzīvotāju –, Latvija noteikti būtu starp Eiropas TOP valstīm. Man patīk runāt, vadoties no biznesa pozīcijām. Nauda, ko cilvēks ir gatavs maksāt, jeb ieinteresētība kāda produkta patēriņā, arī kultūrā, ir nopietns kritērijs. To daļēji var piemērot, vērtējot kultūrpolitikas efektivitāti. Pēdējos sešos gados ir atvērtas četras koncertzāles, tirgū ir ieplūdis pietiekami liels daudzums salīdzinoši lēta un pieejama produkta, kas no patērētāja viedokļa ir ļoti labi. Tāpat kultūras tirgū ieplūda valsts simtgades nauda. Šovasar notika pasaules līmeņa simfonisko orķestru festivāls Rīga–Jūrmala, kas savā ziņā arī pakillēja tirgu. Rezultātā tas ir piesātināts līdz pēdējam ar kvalitatīvu un salīdzinoši lētu produktu. Tāpēc ir jādomā, ko darīt, lai tirgus netiktu traumēts, lai šīs reģionālās koncertzāles, kā arī teātri un citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. Tāpēc ir jādomā, kā šo tirgu pieregulēt.

Kā to izdarīt?

Ir jāorientējas nevis uz pasākumu un aktivitāšu masveidību, bet izcilību, unikāliem un varbūt retākiem projektiem. Tādējādi varētu nomierināt situāciju tirgū pēc koncertzāļu un simtgades efektīgās intervences. Latvijā ir interesanti kultūras lietošanas paradumi. Piemēram, es satieku uz ielas vidējo cēsinieku un jautāju, kad viņš atnāks uz koncertzāli. Uz ko saņemu atbildi, ka viņš ir bijis pagājušajā nedēļā, šī viņam ir brīva no mākslas, bet viņš zina, ka jānāk būs, gribi vai negribi, nākamajā nedēļā. Kad jautāju, kādu pasākumu apmeklēs, saņemu atbildi – neatceros, kaut kādu kultūru, jo sieva pērk biļetes un divas reizes mēnesī ģimene iet uz kultūru. Nav tādas īpašās teātra vai akadēmiskās mūzikas publikas – latvietis patērē visu. Un attiecīgi notiek cīņa par katru patērētāju starp visiem kultūras produkta ražotājiem, ja tā var izteikties biznesa valodā. Pasākumus varētu rīkot retāk, tie varētu būt ekskluzīvāki – labāki, dārgāki, bet ar piepildītākām skatītāju zālēm, ar rindām pēc biļetēm.

Kāds ir Vidzemes koncertzāles Cēsis zāles piepildījums?

80%. Tas ir minimums, lai varētu teikt, ka programmas plānošanas darbs ir padarīts.

Vai plānojat pieteikties uz Dailes teātra direktora amatu?

Es nebiju plānojis to darīt, man bija pavisam citi plāni turpmākajiem diviem gadiem. Tā kā direktors atkāpās pirms savu pilnvaru beigām, apsveru iespēju piedalīties konkursā. Vai šī brīža situācijā nepiedalīšanās būtu godīga spēle? Jūtu zināmu atbildību par iesākto, turklāt domāju, ka manas prasmes un zināšanas, iespējams, būtu arī pietiekamas. Visu noteiks Kultūras ministrijas uzstādījums. Ja Daili turpinās attīstīt kā profesionālu dramatisko teātri un ministrijai būs vīzija par jaunas zāles būvniecību vai lielās zāles pārbūvi kādā pārskatāmā periodā, tad es redzu tā nākotni. Teātrim ir ļoti spēcīga aktieru trupa. Varu to salīdzināt ar kuģi, kura tehniskie dienesti ir dzinējs, bet degviela ir mākslinieciskais personāls. Ir uzkrāts pietiekami daudz degvielas, ja tā aizplūdīs, kuģis apstāsies.

Jums šobrīd ir diezgan liela noslodze, kā varēsiet savienot uzņēmējdarbību, Cēsu koncertzāles vadību, aktiera profesiju ar teātra direktora amatu?

To nav iespējams izdarīt, un es to netaisos darīt. Cēsu koncertzāle nākotnē var iztikt bez manis, kādu laiku varu vēl iesaistīties stratēģiskajā plānošanā kā tāds buldozers bīdīt kultūrpolitiku un projektus. Žagarkalns jau tagad iztiek bez manis, es tur varu aizbraukt brīvdienās, uzēst gulašzupu un izteikt savu viedokli par stiprumu, kā arī uzslēpot. (Smejas.) Turklāt dēls Matīss ir gatavs pieslēgties Žagarkalnam vēl vairāk, nekā viņš to dara šobrīd.

Par tikšanās vietu izvēlējāties Cēsis. Ko jums nozīmē šī pilsēta?

Cēsis ir mana dzimtā pilsēta. Šī pilsēta ir ideāla vieta dzīvošanai. Es to apgalvoju kā pragmatisks cilvēks. Nesen dzirdēju terminu, kas mani vienlaicīgi sajūsmināja un šokēja, proti, Cēsu bēgļi. Kultūras ministrijā, kad runājām par kultūras blīvumu galvaspilsētā un reģionos, kāds kultūras jomas eksperts atzina, ka sava loma Rīgas depopulācijai no inteliģences ir Cēsu bēgļiem. Uz jautājumu, kas tie tādi, man paskaidroja, ka tie ir jauni izglītoti cilvēki, kas ir izvēlējušies Cēsis par savu dzīvesvietu. Cēsīs īres tirgus ir pārkarsēts, nav iespējams neko īrēt un neko nopirkt. Skolas un bērnudārzi ir pilni. Arī koncertzāle ir pilna uz ļoti specifiskiem koncertiem, un kafejnīcā pērk labos vīnus. Varam izpārdot biļetes uz tādas kulta grupas kā Penguin Cafe koncertu.

Jūs ļoti daudz strādājat. Kā jūs uzlādējat savas baterijas?

Kaut kā uzlādējas pašas. (Smejas.) Man nav bijusi vajadzība, piemēram, pēc retrīta, nav bijusi pārdegšana, pagaidām.... Esmu kā tāds truls dzīvnieks, man nav tādu failu, es vienkārši aru. Man pietiek aizbraukt uz kalnu, pasportot, patīk kāpt kalnos vai iedzert viskiju un uzsmēķēt cigāru.

Visu interviju lasiet 25. oktobra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.