Vai kāds jums novēlēja stresainu jauno gadu? Vai jūs kādam novēlējāt stresainu jauno gadu? Kāpēc ne? Mums ir milzum gari saraksti ar lietām, no kurām būtu jātiek vaļā, lai tiktu paradīzē, un šo sarakstu augšgalā lielākai daļai būs stress. Tas mums ir kļuvis par tādu kā ekvivalentu cunami, kam labuma vienkārši nav. Tomēr, tāpat kā ar daudzām citām lietām, arī stresam ir sava baltā un pūkainā puse.

«Stress pats par sevi ir pilnīgi labs,» intervijā holandiešu laikrakstam NRC Handelsblad saka amerikāņu neirozinātnieks Brūss Makjūens (Bruce McEwen). Viņš, kurš nesen nosvinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu, pirms pusgadsimta bija viens no pirmajiem, kas sāka pētīt stresa ietekmi uz smadzenēm. «Mēs visi piedzīvojam stresu. Tas vienkārši piederas pie dzīves,» viņš saka un turpina: «Mums tas pat ir vajadzīgs, lai mēs reaģētu uz situācijām, kas prasa mūsu uzmanību, lai mēs varētu pielāgoties un izdzīvot.»

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Parasti domājam, ka jebkurš stress ir vienmēr slikts, bet tā tas nav, papildina Integratīvās bioloģijas profesore Kalifornijas Universitātē Daniela Kaufera. «Noteikts daudzums stresa ir labs un vajadzīgs, jo nodrošina optimālu uzmanības, uzvedības un kognitīvo sniegumu,» viņa piebilst. «Stress var būt kaut kas, kas padara cilvēku labāku, tikai jautājums ir – cik daudz, cik ilgi un kā šo stresu interpretē vai uztver.»

Pārāk maz stresa, un mēs iedzīvosimies garlaicībā un depresijā, pārāk daudz – un klāt būs tā pati depresija, bet piedevām vēl problēmas ar sirdi, gremošanu, ādu utt. Tātad ir vajadzīgs atrast tādu kā «stresa zelta vidusceļu», bet tas ir sarežģīti, jo katrs mēs uz stresu reaģējam citādi.

Fizioloģiski stress ir ķermeņa reakcija uz kairinošu vai bīstamu situāciju, un nav svarīgi, vai tā ir īsta vai iedomāta. Smadzenes tad ziņo virsnieru dziedzeriem, lai tie sāktu ražot vispirms adrenalīnu, bet nedaudz vēlāk arī kortizolu. Pateicoties šiem «stresa hormoniem», paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens, elpa kļūst seklāka un mēs topam vairāk fokusēti un uzmanīgāki (vērīgāki). Visu, kas šajā mirklī notiek, atceramies labāk. Kad kairinošā situācija ir garām, hormoni atgriežas savā sākumlīmenī. To dēvē par akūtu stresu, kas tad arī ir tā pūkainā un baltā stresa puse. Tieši šādu stresu Kalifornijas Universitātes pētnieki pirms pieciem gadiem publicētajā pētījumā izmantoja eksperimentos ar žurkām, kura rezultāti apliecināja, ka īstermiņa stress uzlabo mācīšanos. Protams, žurkām, bet to apstiprināja arī pirms 11 gadiem veikts dīvains eksperiments, kur pusei respondentu roka tika iegremdēta ledusaukstā ūdenī. Pēc šī tīri fiziskā stresa viņi labāk tika galā ar pāris testiem nekā kontrolgrupa. Akūts stress arī varot uzlabot atmiņu, kā to apstiprināja pētījums, kur studentiem ātrā tempā bija jāievēro atšķirības starp gandrīz vienādiem attēliem. Rezultāti bija labāki pēc speciāli radītas situācijas, kas paaugstina kortizola līmeni (stresa situācija). Tam ir sava evolucionāra jēga, jo, ja mēs gribam izdzīvot un spēt pielāgoties, mums ir jāatceras tas, kas kaut kad ir bijis bīstams.

Tomēr, ja šādas stresa situācijas seko viena otrai un stresa hormoniem vairs nav iespēju atgriezties normālā līmenī, tad iestājas tas, ko Makjūens dēvē par «indīgo stresu».

Visu rakstu Stress ir labs lasiet 11. janvāra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.