To viņa ir sākusi no pašas apakšas, rotējot pa dažādām personāla vadības amatu pozīcijām lielākajā ASV spēļu biznesa kompānijā GTECH, apgūstot dažādas funkcijas, līdz sapratusi, ka atalgojums jeb cipari ir sirdij vistuvākie. Šobrīd S. Birzniece vada uzņēmuma Accenture Nordic atalgojuma nodaļu, atbildot par vairāk nekā 5000 darbinieku maciņiem piecās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā.

Lai arī dzīvot un strādāt ārzemēs nebija S. Birznieces mērķis, pēc bakalaura grāda iegūšanas ekonomikā Rīgas Tehniskajā universitātē 2003. gadā viņa aizbrauca uz Rodailendas štatu, ASV. Tā kā viņai uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas negribējās lēkt iekšā karjeras veidošanā, bet iepazīt pasauli, viņa pieņēma ģimenes draugu piedāvājumu strādāt par aukli sešiem bērniem vecumā no četriem līdz trīspadsmit gadiem. Turklāt vienam no bērniem bija Dauna sindroms. «Bērni bija no divām amerikāņu ģimenēm. Skolā biju mācījusies vācu valodu, tāpēc sākumā man nebija iekšējas pārliecības slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Taču, tā kā man visapkārt visi runāja tikai angļu valodā, nebija ilgi jāgaida, kad šajā valodā jau sāku pat sapņot,» atceras S.Birzniece. Jauniešu kultūras apmaiņas programmas Cultural Care Au Pair ietvaros viņa amerikāņu bērnus auklējusi vienu gadu. «Algu nekādu lielo šīs programmas dalībniekiem nemaksāja, vien rokas naudu, lai var izdzīvot. Šajā laikā satuvinājos ar abām ģimenēm, savā ziņā pat kļūstot tām kā ģimenes locekle. Nebija viegli, puisītis, kuram bija Dauna sindroms, teju visu laiku bija jātur pie rokas. Savā ziņā tas man bija psiholoģisks pārbaudījums, vai spēšu tikt galā ar bērnu, kuram ir īpašas vajadzības, un vēl ar pieciem, starp kuriem bija meitene ar tīņu vecumam raksturīgo trakulību. Tomēr šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēju,» rezumē S. Birzniece. Kad kultūras apmaiņas programma beidzās, S. Birzniece atgriezās Latvijā, viņai šeit bija tālejoši plāni, taču, tā kā viņai pakaļ atbrauca amerikāņu puisis, ar kuru viņa draudzējās Amerikā, viņa tur atgriezās un apprecējās. «Kopā nodzīvojām tikai četrus gadus. Tas, ka paliku viena pati svešā valstī, man palīdzēja izveidoties par to, kas esmu,» uzsver S. Birzniece. 

2005. gadā viņa sāka strādāt bankā People’s Credit Union klientu apkalpošanā. «Mans mērķis bija gūt tādus ienākumus, lai es vismaz gadā reizi varētu aizbraukt uz mājām. To es arī īstenoju un visus desmit gadus, kurus pavadīju Amerikā, vismaz reizi gadā un reizēm pat biežāk braucu uz Latviju pie draugiem, pie radiem. Tagad vismaz reizi gadā pie draugiem braucu uz Ameriku,» smej S. Birzniece. Viņa atzīst, ka svešumā visvairāk ir pietrūcis mājas sajūtas un iespējas apliecināt latvietību. «Amerikā man pagāja diezgan ilgs laiks, kādi četri gadi, lai es tur justos kā mājās, lai iemīlētu okeānu, to spēku, kas no tā nāk, lai tas mani spētu iedvesmot. Vēl tagad zosāda uzmetas, atceroties to sajūtu, kāda bija, ilgojoties pēc dzimtās puses, kura man ir Alūksnē. Tā kā sirdī esmu tautumeita, kam patīk dejot un dziedāt, sēdēt pie ugunskura, man vajadzēja sev pārkāpt pāri, lai svešumā spētu justies labi,» rezumē S. Birzniece, atzīstot, ka desmit Amerikā pavadītajos gados viņa ilgojusies pēc Latvijas ziemām un zelta rudeņiem, taču tagad viņai nedaudz pietrūkstot Atlantijas okeāna šalku.

2007. gadā S. Birzniece spēra pirmo soli personāla vadības jomā, sākot strādāt spēļu biznesa kompānijā GTECH (šobrīd IGT). «Neko daudz nezināju par personāla vadību un nebiju īsti droša, ka varēšu tajā tā ielēkt iekšā, taču draudzene, kas man piedāvāja šo darbu, teica – ja reiz tiku galā ar sešu bērnu auklēšanu, tikšu galā arī ar personāla vadību. Aizgāju uz darba interviju, un mani pieņēma, tā sākās mana karjera personāla vadībā. Protams, sāku no pašas apakšas, iepazinu dažādas funkcijas, līdz sapratu, ka mani kā ekonomisti vairāk saista cipariņi, proti, atalgojuma joma,» atceras S. Birzniece. 

Visu rakstu Līderu atgriešanās: Ar rezervi turpmākajai izaugsmei lasiet 30. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.