«Fiziski tas tik un tā ir roku darbs, un tur jau ir tas šarms,» saka Edmunds Jansons, animācijas studijas Atom Art dibinātājs. 1. februārī pirmizrādi piedzīvos viņa pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Režisora 2017. gada animācijas filma Bize un Neguļa ir ieguvusi trīs balvas Lielais Kristaps un galvenās balvas nozīmīgos starptautiskos animācijas filmu festivālos. Vairāk par to, ko vēsta savās filmās, kādi ir jaunie animatori un kādā līmenī ir Latvijas speciālisti, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 11. janvāra laikrakstā Dienas Bizness: 

Tūdaļ nāk klajā jūsu jaunākais darbs. Ko gribat ar to pateikt?

Ir vairākas domas, ko mēģinām ietērpt šajā darbā un kāpēc mums pašiem tas šķita interesants. Viena no tām ir mūsu attieksme pret jauno paaudzi, bērniem. Caur filmu mēģinājām parādīt, kādus viņus gribētu redzēt. Filmas varoņi ir ļoti aktīvi un rīcībspējīgi bērni. Tas arī būtu tas, ko gribētu sagaidīt no jaunās paaudzes – lai viņi būtu spriestspējīgi, kritiski un aktīvi savā rīcībā, nesamierinātos ar nejēdzībām, kas notiek apkārt, bet rīkotos.

Otra ziņa ir saistīta ar pirmo, un tas ir sapnis vai vēlme veidot sev tīkamu pilsētvidi. Ir jāsaprot, ka apstākļi, kādos esam, nav tādi vienkārši tāpat – tos tādus kāds ir izveidojis. Un arī mēs esam tiesīgi veidot pasauli sev apkārt tādu, kādu vēlamies. Filma ir arī par drosmi fantazēt un iztēloties, kādā pilsētā gribam būt.

Kādu jūs pats gribat redzēt pilsētu, valsti un pasauli sev apkārt?

Pirmkārt mierīgu, bez agresijas, draudzīgu iedzīvotājiem. Man šķiet, ka Latvija un Rīga ir brīnišķīga ar to, ka ir ļoti neliela, pārredzama. Nupat pārlasīju Platona priekšstatu par to, kāda būtu ideāla valsts. Viņaprāt, laba valsts ir tāda, ko var pārredzēt no pakalna un saprast, kā tā darbojas. Latvija ir nedaudz lielāka, bet, manuprāt, pluss ir tas, ka tā tiešām ir pārredzama no viena gala līdz otram. Kas mums traucētu to vienkārši sataisīt perfektu, lai viss darbotos, kā mēs gribam?

Tas, ka esam maziņi, ir liels pluss – varam daudz ko izdomāt un pamēģināt un, ja nesanāk, atcelt un mēģināt no jauna. Varam būt ļoti progresīvi un radoši, mēs varētu piedāvāt lielas idejas visai pasaulei.

Par pilsētu runājot, man šķiet, ka Rīga ir ļoti brīnišķīga un unikāla, negribētos to atdot mašīnām, transportam. Gribas droši justies gan uz ielas, gan ar bēriem, gan ar suņiem, nejusties visu laiku apdraudētam, pakļautam kaut kādai nesaprotamai satiksmei. Arī tā drusciņ ir filmas tēma, ko gribētos ļaut sajust skatītājam.

Kādas jums ir šīs dažas nedēļas līdz pirmizrādei? Viss ir pabeigts, un atliek vien gaidīt pirmizrādi, vai arī viss vēl notiek?

Viss vēl notiek. Pirms kāda gada mana kolēģe animatore no Igaunijas pabeidza savu pusstundīgo filmu, atsūtīja tās saiti un arī mazu video no tā, kur redzams, ka cilvēks finišē supermaratonā. Skaidri redzams, ka viņu pāri finiša līnijai virza nesaprotami spēki un veids, kā tiek celtas kājas, ir pilnīgi necilvēcīgs. Viņa toreiz atrakstīja, ka tieši tā jūtas. Man ir drusciņ līdzīga sajūta – ir pagājis pietiekami ilgs un intensīvs laiks, visi ir izsmēluši spēkus, bet vēl daudz kas jāizdara.

Jūsu filmas saņēmušas vairākas balvas. Cik tas ir svarīgi jums kā māksliniekam, režisoram?

Varētu jau liekuļot, ka tas nav svarīgi un ka filmas netaisa balvu dēļ. Protams, netaisa balvu dēļ, bet tā ir atzinība, novērtējums, un tas ir patīkami. Tas palīdz virzīties tālāk un zināmā mērā veicina atpazīstamību.

Kas nosaka, ka viena filma iegūst kādu balvu, bet cita – ne?

Tā ir tīrā loterija. Balvas ir ļoti dažādas, un arī situācijas ir ļoti dažādas. To nosaka kaut kāds tā brīža, konkrētās vietas, žūrijas un pat gadalaika konteksts. Tā tiešām ir spēle, nav tādu objektīvu kritēriju. Balvas dod cilvēki. Nevajag pārlieku pārdzīvot, ja filma nesaņem balvas, jo ļoti bieži balva ir bijusi ļoti tuvu, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir uzvarējusi cita filma.

Kā «noķert» skatītāju, lai viņš gribētu iet uz kinoteātri un maksāt naudu par animācijas filmu, kaut vai skatīties to mājās, kur ir visdažādākie kārdinājumi?

Droši vien nevarēšu atbildēt receptes formā, tomēr naivi uzskatu, ka cilvēks skatīsies filmu, ja tā ir kvalitatīva, godīga, ar jēgu un ja tā kādu uzrunā personiski un tieši. Ja skatītājs to uzķer un saprot, ka viņam kaut kas tiek stāstīts vai rādīts, ja viņam ir pietiekama iekšējā kultūra, viņš nosēdēs un noskatīsies.

Skaidrs, ka garākā darbā jārēķinās, ka kādā brīdī skatītājs nedaudz piekūst, un tad var izmantot kaut kādus trikus, lai noturētu viņa uzmanību. Taču kopumā droši vien nevar «izrēķināt» filmu, no kuras neviens nevarēs atrauties.

Cik ilgu laiku top viena filma? Cik daudz laika, pūļu un naudas tas prasa?

Kā paveicas. Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu gadījumā mums bija finansējums visai filmai, un šādā modelī tā tapa trīsarpus gadus. Tā ir pilnmetrāžas filma, un ir pilnīgi normāli, ja īsfilma top tikpat ilgi. Manuprāt, Bize un Neguļa, kas ir 26 minūšu filma, tapa trīs gadus. Absolūti normāli, ja autors taisa desmit minūšu filmu divus vai trīs gadus. Tas ir tāds normāls standarts, cikls. Tas prasa diezgan ilgu laiku, jo ietver idejas attīstīšanu, tehnisko attīstīšanu, ražošanu un pēcapstrādi.

Cik manuāli tas šodien notiek?

Tas notiek manuāli ar tehnikas palīdzību. Daudzi posmi ir kļuvuši daudz vieglāki, pateicoties tehnoloģijām, bet vienmēr nākas skaidrot, ka katrs kadriņš tāpat tiek zīmēts ar roku, nav nekādu triku. Šobrīd gandrīz netiek izmantots papīrs, tiek zīmēts datorā, bet – katrs kadrs atsevišķi. Katrā sekundē ir 12 zīmējumi. Ir laika ekonomija, jo nav jāgaida, kad kāds nofilmēs, parādīs, iemontēs. Taču fiziski tas tik un tā ir roku darbs, un tur jau ir tas šarms.

Kā konkurēt ar masu produktiem? Vai tas vispār ir vajadzīgs vai iespējams?

Nezinu, vai tas ir ļoti interesanti. To varētu salīdzināt ar kādu dzejnieku, kurš lēnām šķetina savu dzīves dzeju. Droši vien būtu muļķīgi kādā brīdī domāt par to, ko izdarīt, lai kļūtu par masu dzejnieku. Tāpat animācijā. Ir patīkami, ka filmām ir skatītāji un ka tās pazīst, tomēr viss, kas ir speciāli taisīts masām, caurmērā nav nekādas cieņas vērts.

Kā to redzēt? Kā jūs to saskatāt?

Pirmkārt vizuāli – pēc kā tas izskatās. Acīmredzot ir kaut kāds priekšstats par to, kā jāizskatās tam, kas visiem patiks, un tas ir kaut kas viegli tizls, košs. Otrs – intonācija, kādā to stāsta. Tās nedrīkst būt nekādas nopietnas, sāpīgas, traumējošas tēmas. Tā ir tāda izdabājoša ķēmošanās.

Visu interviju Kustināt ekrānu ar zīmējumiem lasiet 11. janvāra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.