Inguna pati izprot «drēbi» un ir piedzīvojusi gan spožu uzvaru pludmales volejbola disciplīnā Eiropas līmenī, gan, protams, izjutusi zaudējuma smeldzi, bet tā rūdās tērauds. Fakts, ka pats savulaik esi bijis profesionāls sportists, nepadara par lielisku treneri, viņasprāt, tam ir jābūt dabas dotam talantam. Ir jābūt vēlmei sevi pilnveidot un jāspēj motivēt komanda neatlaidīgam, ilgstošam darbam, tikai tad var plūkt augļus – uzvaras.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. oktobra laikrakstā Dienas Bizness: 

Patlaban Latvijā par sporta karaļa titulu cīnās te hokejs, te futbols, te basketbols. Volejbols cīņā par troni vismaz pagaidām aktīvi nepiedalās. Kādēļ, tavuprāt, volejbols nespēj popularitātes ziņā apsteigt citus sporta veidus un atrodas tādā kā pabērna lomā?

No visiem sporta veidiem (handbols, futbols, basketbols, hokejs) volejbols ir demokrātiskākais, jo nav tiešās saskarsmes ar pretinieku. Agrāk volejbols bija ļoti populārs, un šo spēli spēlēja ne tikai Rīgā, bet arī visos Latvijas nostūrīšos. Laikam mainoties, citos sporta veidos pie vadības nonāca aktīvāki cilvēki nekā volejbolā, piesaistot papildu līdzfinansējumu un veicinot publicitāti un popularitāti. Otrs iemesls varētu būt tas, ka vecāki domā uz priekšu, kurā sporta veidā varētu vairāk nopelnīt, ja no atvases iznāk talantīgs sportists. Šobrīd tiek skandināts, ka vairāk var nopelnīt basketbolā, futbolā un hokejā. Šo sporta veidu federācijas to tā pasniedz un kultivē. Volejbolam šajā jomā tik spīdoši neiet, nevaram stāstīt, ka, izaugot lieliem, sportisti daudz pelnīs. Tā tas šobrīd nav. Ir atsevišķi talanti, kuri spēlē Eiropā un pelna naudu, bet līdz tam ir jānonāk. Trešais aspekts, kādēļ volejbols ir tādā kā pabērna lomā, ir tas, ka, salīdzinot visus šos sporta veidus, volejbols ir viens no tehniski sarežģītākajiem, jo ir bumba, kustība, lēciens, komanda. Ir sporta veidi, kur ir mazāk komponentu un koordināciju, kas ir nepieciešamas. Protams, futbolā ir nepieciešams prast kontrolēt bumbu, bet tur nav lēcieni bezsvara stāvoklī, kad vēl ir jātrāpa pa bumbu. Tās ir nianses, kas raksturīgas tikai volejbolam. Tas ir sarežģīts sporta veids, un varbūt šī iemesla dēļ vecāki nemudina savus bērnus tajā trenēties. Visi vēlas rezultātu uzreiz, bet volejbolā to sasniegt nav iespējams, panākumi iet roku rokā ar pakāpenisku un rūpīgu darbu.

Sporta veida popularitāti veicina sportistu sasniegumi. Lielisks piemērs ir mūsu volejbolisti Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš, kuri 2012. gadā izcīnīja Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļu, gadu vēlāk Aleksandrs Samoilovs tandēmā ar Jāni Šmēdiņu ieguva sudrabu Eiropas čempionātā. Pēc šīm spožajām uzvarām iekštelpu pludmales volejbola halles Rīgā saradās kā sēnes pēc lietus, audzēkņu skaits tajās sakuploja.

Mēs visi publiskajā telpā pamānām panākumus un rezultātus, kas, protams, veicina to, ka vēl joprojām aizvien jauni bērni volejbolā (gan klasikā, gan pludmales) grib trenēties. Tomēr audzēkņiem ne vienmēr tiek paskaidrots, kā līdz šādiem rezultātiem nonākt, jo, ja parunā ar jebkuru sportistu no jebkura sporta veida, kurš ar sportu pelna naudu, var uzzināt – lai to sasniegtu, ir jāiegulda milzīgs darbs. Visbiežāk cilvēki redz sasniegumus, nevis to aisberga neredzamo daļu. Nereti bērni atnāk, neilgu laiku patrenējas, saprot, ka ir grūti, un pamet treniņus. Protams, svarīgas ir arī piedāvātās iespējas, kur trenēties. Volejbolā šobrīd notiek treneru paaudžu maiņa. Tie, kas ir trenējuši pirms desmit un divdesmit gadiem, vēl aizvien to dara, bet to nevar darīt mūžīgi. Volejbols attīstās, kļūst dinamiskāks, tiek pielietota jauna metodika, un treneriem ir jāmāk pielāgoties. Nozarē sāk darbu jauni un strādāt griboši treneri, bet viņiem vēl trūkst pieredzes. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ volejbols lēniem soļiem attīstās, bet tas nenotiek tik strauji kā, piemēram, basketbolā.

Tai pat laikā tie sportisti, kas ziedo visu savu laiku un enerģiju sportam, bet paralēli nemācās un nepilnveido sevi, līdz ar profesionālās karjeras beigām piedzīvo lielu tukšumu, pat izmisumu, jo prasmes citās jomās nav iegūtas.

Tā ir dzīves realitāte. Tieši tādēļ Latvijas Augstskolu sporta savienība cenšas popularizēt un ieviest arī Latvijā tā saucamo duālo karjeru, kurā uzsvars tiek likts gan uz sportu, gan mācībām. Savienība uzrunā katru augstskolu, lai tā uzņem savā studentu lokā augstas klases sportistus ar mācību maksas atvieglojumiem un vēl piešķir viņiem stipendiju vai arī stimulē viņus, atbalstot dalību dažādās sacensībās. Ir augstskolas, kuras ir atsaucīgas un šo modeli jau ir ieviesušas, piemēram, Latvijas Universitāte, kurā ir gan basketbola komanda, gan tiek atbalstīta virkne individuālo sportistu. Arī Rīgas Stradiņa Universitātē (RSU) tiek atbalstīti tie studenti, kuri mācās un nodarbojas ar profesionālo sportu.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Un no sportistiem?

Tie, kuri ir tendēti uz augstiem sasniegumiem sportā un saprot, ka izglītība ir svarīga, to izmanto. Piemēram, RSU ir gan volejbolisti, gan basketbolisti, kas izmanto šo iespēju. Viņi izvērtē un saprot ieguvumus. Tiesa, lai arī universitātes šādu iespēju piedāvā, lielākā daļa volejbolistu tomēr izvēlas braukt projām, visbiežāk uz Ameriku. Latvijā arī ir brīnišķīgas iespējas studijas apvienot ar sportu, un tu esi mājās.

Amerika daudziem noteikti ir nepiepildīto sapņu zeme.

Tas ir vienīgais arguments. Mācību ziņā viņi iegūst, apgūst svešvalodu, iemācās komunicēt citā sabiedrībā un kultūrā. Arī sporta ziņā Amerikā līmenis ir augsts, bet ēnas puse ir traumas, kas tur tiek iegūtas. Sekojot līdzi, cik daudzas meitenes ir aizbraukušas, cik atgriezušās un nesušas pienesumu Latvijas volejbola izlasei, jāsecina, ka statistika nav iepriecinoša. Uz Ameriku aicina vidusskolas beidzējas, kuras ir sava vecuma Latvijas izlases kandidātes. No viņām ļoti maz atgriežas, un tās, kuras atbrauc mājās, ir ar traumām vai arī sportiski sevi izsmēlušas. Viņām vajadzīga pauze, reti kura šo slodzi iztur. Arī federācija iegulda junioru izlasēs naudu un attīsta, lai izaugtu spēcīga komanda. Pienākot konkrētam vecumam, meitenes aizbrauc uz Ameriku un pazūd. Latvijas Augstskolu sporta savienības centieni attīstīt duālo karjeru Latvijā būtībā ir centieni nākotnē šo situāciju uzlabot. Iespējams, Latvijā volejbolā nav tik augsts līmenis, kāds ir Amerikā, bet no šejienes arī var «izsisties», ja ļoti to vēlas. Tas atkarīgs no cilvēka. Labs piemērs ir RSU, kurā es arī strādāju ar volejbola komandu. Šīs augstskolas mācību programma, piemēram, medicīna, ir viena no grūtākajām Latvijā, bet man ir pāris cilvēki, kuri gan mācībās, gan sportā ir sekmīgi. Tas pierāda, ka visu var apvienot.

Šogad viens no tavas karjeras pavērsiena punktiem bija kļūšana par Latvijas volejbola izlases galveno treneri. Vidēji cik gadus izlases kodolam vajadzētu spēlēt kopā, lai no tās varētu prasīt vērā ņemamus starptautisko sacensību rezultātus?

Taustāmus rezultātus, ko atspoguļo uzvara, var sasniegt trīs gados, ja ļoti cītīgi strādā. Tas būtu minumus, ja komandas lielākā daļa šajā laika periodā spēlē kopā.

Realitātē Latvijas sieviešu izlases komandas kodols arī noturas šo laika sprīdi, vai tomēr sastāvā ir liela mainība?

Tā kā mums sieviešu volejbols daudzus gadus ir bijis pabērna lomā un bija izlase, kas sevi pozicionēja vairāk kā amatierismu, arī izlases darbs un attieksme bija šajā līmenī. Mēs esam amatieres, ko jūs no mums sagaidāt? Es izlases būtību redzēju citādi, ar visu to, ka komandas dalībnieces spēlēšanu savieno gan ar darbu, gan studijām. Lai arī esam amatieres, var panākt, ka ir profesionāla attieksme pret treniņu procesu un to, ko darām. Nepieciešama profesionāla darba kultūra, lai gan izlases spēlētājas par savu darbu nesaņem algu. Tādēļ šim amatam pieteicos, jo ticēju, ka Latvijas sieviešu izlasi var izveidot citādu nekā līdz šim. Ar savu piemēru un degsmi treniņos es varu motivēt meitenes tiešām ar atdevi strādāt. Mana iecere bija komandu izveidot no jaunām, motivētām spēlētājām, kuras ir gatavas ziedot savu laiku. Volejbola federācija deva man iespēju sevi pierādīt.

Visa intervija Jānotic saviem spēkiem lasāma 26. oktobra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.