Čempionāts uzvirmo diskusijas par lielo sporta pasākumu ekonomisko jēdzīgumu un to politizāciju

Šodien Krievijā sākas mēnesi ilgais Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA Pasaules kauss. Tas risināsies 11 pilsētās, kur no 12 stadioniem deviņi ir uzbūvēti pilnīgi jauni šim čempionātam. Pēc 12 labojumiem kopš 2010. gada un sadārdzinot sākotnējās aplēses par vairāk nekā četriem miljardiem USD, čempionāta gala budžets ir 14,2 miljardi USD, ziņo biznesa kanāls RBK.

Kā tas parasti ir saistībā ar milzīga mēroga sporta pasākumiem, gan Krievijas, gan starptautiskie komentētāji ir skeptiski par šādu investīciju jēdzīgumu. Lai gan tās ir devušas īslaicīgu ekonomisko efektu, tas paredzami noplaks līdz ar čempionāta beigām. Lauvas tiesa ieguldījumu – 6,11 miljardi USD – ir aizgājusi transporta infrastruktūrai un pašiem čempionāta stadioniem – 3,45 miljardi. 57,6% izmaksu sedz federālais budžets, 13,6% uzņemas reģionālās pašvaldības, bet privātās un valsts kompānijas sponsorē atlikušos 28,8%.

##Politiskās dilemmas

Kopš 2010. gada, kad Vladimirs Putins vēl bija premjers un Krievija ieguva Pasaules kausa rīkošanas tiesības, radikāli ir mainījusies arī starptautisko attiecību situācija. Krievijas, Rietumvalstu un to sabiedroto attiecības ir zemākajā punktā kopš Aukstā kara beigām, un tas savukārt mazina Krievijas politiskā kapitāla ieguvumus, ko nes šādi pasaules līmeņa pasākumi.

Tā, piemēram, šīs publikācijas tapšanas laikā vēl nav zināms, vai Pasaules kausu apmeklēs pašreizējo čempionu – Vācijas – kanclere Angela Merkele. Viņas vilcināšanās ir saprotama gan vairāku Eiropas partnervalstu politiķu boikota, gan pašmāju aicinājumu dēļ spēles ignorēt. Vācijas Zaļās partijas politiķe Rebeka Harmsa un vēl 58 Eiroparlamenta deputāti ir publicējuši atklātu vēstuli dalībvalstu valdībām atturēties no čempionāta apmeklējuma, jo V. Putins viņu klātbūtni izmantos kā līdzekli savu ārpolitisko avantūru leģitimizācijai krievu un pasaules acīs.

No otras puses ir arguments, ka šāds boikots pats ir sporta politizācija un garām palaista diplomātijas iespēja. Par labu sauklim, ka «sports ir miers», nesenākais piemērs ir diplomātiskā ledus vēsturiskā sakustēšanās Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas attiecībās šāgada Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu laikā.

Izvēles dilemma acīmredzami pastāv daudziem, kamēr citi tomēr ir skaidri pārliecināti par attieksmes izrādīšanu ar savu neierašanos. Tā ir pašsaprotama karadarbības vārdzinātās Ukrainas gadījumā, kuras valsts televīzija arī netranslēs mačus no Krievijas. Tāpat skaidra ir britu nostāja pēc krievu specdienestu rīkotā indēšanas atentāta Solsberijā, un čempionātu neapmeklēs neviens no valdības vai karaliskās ģimenes.

Visu rakstu Krievijā futbols un politika lasiet 14. jūnija laikrakstā Dienas Bizness

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.