Acis darba izbijās, rokas darba nebijās… Tautā tā dzied, ja ļaudis darba baidās. Lai katrā no tautsaimniecības nozarēm būtu produktivitātes pieaugums, divām rokām jāzina, kā izdarīt četru roku darbu. Turklāt tas ir aktuāli gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem, gan ierēdņiem.

Labākas dzīves atslēgas

Gan Latvijā, gan citās valstīs ļaudis vēlas dzīvot labāk, sasniegt augstāku dzīves līmeni, lielāku algu – no tā seko arī valsts ienākumu pieaugums. Tomēr pamatu pamatos ir uzņēmēji, padarītais darbs un radīto vērtību apjoms, ko iespējams pārdot. Lai pārdotu, ir jābūt konkurētspējīgam, bet šīs spējas pamatos ir produktivitāte.Lai arī kā grozītos, nozīmīgākais konkurētspējas faktors ir produktivitāte, kas ļauj ražot vairāk un lētāk. Latvijas Universitātes (LU) domnīcas LV PEAK direktore profesore Inna Šteinbuka uzsver, ka tieši produktivitātes pieaugums ir galvenais dzīves līmeņa celšanās virzītājs ilgtermiņā. Tas ir arī pamats Latvijas konkurētspējai globālajā ekonomikā. «Produktivitātes pieaugums ir svarīgs un īpaši kritisks faktors Latvijai, lai kompensētu demogrāfiskā krituma sekas, jo sarūk darbspējīgo iedzīvotāju skaits un sabiedrība noveco,» secina I. Šteinbuka.

Stabili, bet bez izaugsmes

Ieraugot produktivitātes konverģences datus 2020.–2024. gadā faktiskajās cenās, rodas jautājumi. Proti, Baltijas valstu vidū Latvija stabili ieņem trešo vietu, jo Igaunijā tā ir 70,2%, Lietuvā – 64,2%, bet Latvijā – 54,1%, kamēr Eiropas Savienībā (ES) vidējais rādītājs ir 100%. Interesanti, ka produktivitāte pēdējos gados Latvijā stāv uz vietas un ir 54–55% no ES vidējā neatkarīgi no tā, ko Latvijā dara. Taču jāņem vērā, ka, pirms statistiķi koriģēja Latvijas iekšzemes kopproduktu, produktivitātes rādītājs bija augstāks – tuvu 60% no ES vidējā. LV PEAK dati rāda, ka vidējais gada pieaugums sarucis no 7,2% (1998.–2007. gadā) līdz 1,6% (2016.–2025. gadā) – tas liecina par produktivitātes slazdu, proti, tuvojoties ES vidējam līmenim, izaugsmes tempi kļūst arvien lēnāki, bez strukturālām pārmaiņām. Produktivitātes plaisa joprojām ir liela, un konverģence palēninās. Zemās un vidēji zemās tehnoloģiskās intensitātes nozarēs nodarbināti apmēram 87% apstrādes rūpniecībā strādājošo (1,5 reizes vairāk nekā ES vidēji), augsto tehnoloģiju nozarēs – tikai 4%. Darba resursu pārdales efekts ir vājš (apmēram 0,5 procentpunkti gadā), un produktivitāte apstrādes rūpniecībā ir tikai 42% no ES vidējā līmeņa – pat zemāka par tautsaimniecības vidējo.

Darba alga aug straujāk

Darbaspēka izmaksas 2020.–2024. gadā pieaugušas par 57,6% – sešas reizes straujāk nekā produktivitāte. Taču darbaspēka izmaksu un produktivitātes plaisa rada eksporta konkurētspējas mazināšanās riskus ar visiem no tā izrietošajiem iespējamajiem negatīvajiem blakusefektiem.Lai arī LU pētniekiem ir produktivitātes paaugstināšanas recepte, tomēr tās īstenošanai būs vajadzīga ne tikai uzņēmēju vēlme jeb ambīcijas, bet arī atbilstoša valsts politika.Šķiet, viens no produktivitātes paaugstināšanas virzieniem būtu esošo ražošanas jaudu noslodzes palielināšana tajās sfērās un uzņēmumos, kur tas ir ekonomiski pamatoti iespējams. Vienlaikus gan vienmēr ir jautājums par šāda soļa īstenošanai nepieciešamo visu veidu resursu pieejamību. 

Bet vēl būtiskāk ir ar attiecīgi saražoto preču noieta tirgu jeb pārdošanu, jo īpaši, ja tā dēvēto bezkonkurences vai mazas konkurences preču segmentu ir ļoti maz vai lielākoties nav nemaz.Lai arī Latvijā ir uzņēmumi un nozares, kuru produktivitāte ir teju ES līmenī vai ļoti tuvu tam, tajā pašā laikā ir jomas, kurās produktivitātes rādītāji no ES līmeņa atpaliek būtiski. Tāpēc pētnieku ieteikums ir integrēts politikas rīcību kopums – labs sniegums vienā jomā nevar kompensēt vāju veikumu citā. Citiem vārdiem – ir jāspēj atrast risinājumus, kuri ļautu paaugstināt produktivitāti visās sfērās. Taču tas nebūs vienkārši, respektīvi, kādas ražošanas jomas uzņēmumā produktivitāti var paaugstināt, iegādājoties mūsdienīgas ražošanas iekārtas un tehnoloģijas, tomēr pakalpojumu sfērā šāds risinājums īsti nedarbosies. Lai ieguldītu jaunās tehnoloģijās, ir nepieciešams kapitāls, kas savukārt nozīmē investīciju vides uzlabojumus Latvijā un arī efektīvu un jēgpilnu ES struktūrfondu līdzekļu izmantošanu.

LU pētnieki iesaka inovācijas, pētniecības un attīstības veicināšanu, ko var panākt, tikai sekmīgi sadarbojoties privātajam un sabiedriskajam sektoram. Tā kā statistikas dati un vērtējumi rāda, ka Latvija būtiski atpaliek no ES augsti attīstītajām valstīm ražošanas resursu (cilvēku un kapitāla) kvalitātē, digitalizācijā, inovāciju un jauno tehnoloģiju pielietošanā, pētnieku ieskatā šo virzienu savstarpējā saskaņotība un konsekventa īstenošana ir priekšnoteikums Latvijas virzībai uz augstākas produktivitātes ekonomiku. Jāņem vērā, ka uzņēmumu produktivitātē sava nozīme ir arī konkurētspējas līmenim, ko nosaka ne tikai ikviena uzņēmuma īpašnieku un vadības lēmumi un izveidotā darba efektivitātes sistēma, bet arī valsts nodokļu un administratīvais slogs, kas ikvienam uzņēmumam rada un attiecīgi arī palielina izmaksas un samazina konkurētspēju, vienlaikus administratīvais slogs nozīmē izmaksas un resursu tērēšanu arī valsts – iestāžu (inspekciju) – pusē.

Darbaspēka izglītotības līmenis

Kopš 2000. gada Latvija ir zaudējusi apmēram 20% iedzīvotāju, un līdz 2035. gadam darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits samazināsies vēl par 8–10%. Proti, strādājošo paliks mazāk, un vienīgais, kas šo darbaroku trūkumu var kompensēt, ir prasmīgāki un labāk izglītoti cilvēki, kuri spēj strādāt ar modernākām iekārtām.Nelaime, ka prasmju neatbilstība pieaug, nevis samazinās. Kvalifikāciju neatbilstības rādītājs pieaudzis no 31,1% (2017. gadā) līdz 36,1% (2024. gadā); gandrīz 40% darbspējas vecuma iedzīvotāju ir ar vidējo vai zemāku izglītību. Ir vēl trakāk – STEM absolventu īpatsvars Latvijā ir zemāks par ES vidējo. Mūžizglītībā iesaistīti tikai 11% pieaugušo vecumā no 25 līdz 64 gadiem (viens no zemākajiem rādītājiem ES) – tas kavē darbaspēka pāreju uz produktīvākām nozarēm, secina pētnieki.Ir saprotams, ka nav iespējams pārkvalificēt pirmspensijas vecuma sētnieku par augstas raudzes IT speciālistu, tomēr primārās iebildes ir par izglītības sistēmas galaproduktu. Par pieaugušo izglītību var iespringt brīdī, kad tiek atrisināta pamatizglītības problēma, par kuru ir arī nesenais Valsts kontroles ziņojums. Pēc būtības nav svarīgi, cik gudros vārdos mēs dēvējam savu izglītības sistēmu. Būtiski ir, lai pēc pamatskolas beigšanas visi absolventi prastu saskaitīt, lasīt un saprast elementāras lietas.

Zināšanas un kompetence

Produktivitātes un konkurētspējas paaugstināšanai ir nepieciešana vispusīga un plaša pieeja. Faktiski ikvienam – lēmumu pieņēmējam, lēmumu gatavotājam, uzņēmējam, uzņēmēju profesionālajām asociācijām un biedrībām, tāpat ikvienam strādājošajam – ir jāpieliek savs darbs jeb ieguldījums, lai produktivitātes rādītājos mēs ne tikai tuvotos ES vidējam līmenim, bet pat to apsteigtu.Pētnieki secinājuši, ka tehnoloģiski Latvijā esam spējīgi būtiski palielināt augstas sarežģītības pakāpes produktu ražošanu un eksportu, taču kopš 2012. gada Latvijas pozīcija reitingā gandrīz nav mainījusies – ekonomikas transformācijas process ir kļuvis lēnāks, vedinot aizdomāties ne tikai par to, kāpēc ir tā, bet vēl jo vairāk, kā mainīt šo tendenci.Acis darba izbijās, rokas darba nebijās… Tikai roku paliek mazāk, tāpēc jāsāk domāt ar galvu, kā divām rokām darīt četru vai pat astoņu roku darbu tikpat ātri, kā to darīja divas.

Produktivitāte nav tikai visaptverošs čaklums, citādi tālāk par izbijušās PSRS darba varoņiem tikt nevaram. Izglītība un zināšanu pielietojums ir kombinācija, kas dos efektu. Sākot no pamatskolas un beidzot ar universitāšu spēju radīt inovatorus, praktiķus zinātnē un uzņēmējus, kuri spēj XX gadsimta ražošanas līnijai pievienot automātiku, robotus un mākslīgā intelekta vadības elementus.Rokas darba nebijās, zinājās padarot. Ievērojiet, uzsvars dziesmā ir uz vārdiem «zināt darot»! Arī pirms simt gadiem un divsimt. Kuram tas rūp?