Visās valsts ministrijās un Valsts kancelejā kopumā ir 10% vakanču, kas parāda vidējo «temperatūru» valsts pārvaldē un, iespējams, arī pašvaldībās, jo sistēma sevi kopē no virsotnes. 10% samazinājums no 18 miljardus vērtās 2026. gada budžeta izdevumu daļas veido tieši 1,8 miljardus eiro. Saprotams, ka ne visus izdevumus var attiecināt uz algām, tomēr lielu daļu no deficīta varētu likvidēt tieši šādi, likvidējot vakances. 

Ministrijas kā paraugs

Ministrijas un Valsts kanceleja ir valsts pārvaldes centrālais aparāts, un jau sen ir zināms, ka nepilno 4000 ierēdņu kopu nav vērts samazināt tieši, jo funkciju pietiek. Tajā pašā laikā esošās vakances parāda, ka ministrijas tīri labi tiek galā ar esošo darbinieku skaitu. Proti, būtu iespējams minimizēt izdevumus «atlaižot» tukšos krēslus. Tie, kuri dara darbu, lai paliek un strādā, bet tie krēsli, kas stāv tukši, vienkārši tiek izņemti no budžeta. Zināms taču – ja nauda tiek iedota, tad to pamanās iztērēt un atpakaļ budžetā šie līdzekļi nenonāk. Patiesībā sistēma ir saglabājusies no mūsu valsts brīvības atgūšanas brīža, un iestādes vai institūcijas budžeta veidošana kopš 1991. gada vienmēr ir veidota pēc amata vietu principa. Ņemsim kaut visvienkāršāko veidojumu – muzejs. 

Budžeta mugurkaulu veido pēc amata vietu skaita, nevis pēc krājumu uzglabāšanas vajadzībām vai citām īpatnībām. Noteicošais ir amata vietas, un, ja to skaits samazinās, samazinās arī muzeja budžets, turklāt proporcionāli. Saprotams, ka šis pieņēmums ir balstīts nostāstos un privātās liecībās un var būt neprecīzs, tomēr nav dūmu bez uguns, jo sevišķi, ja algu sarakstā vienmēr ir prāvākā izdevumu daļa. Lai demonstrētu sistēmas iespējas, atliek paraudzīties uz sistēmas paraugu, tās virsotni – ministrijām. Šī shēma, kad padotie kopē virsotni, tika ieviesta vēl tālajos PSRS laikos, Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva vadībā. Tieši šajā laikā visa komunistu ierēdniecība pārņēma praksi – kopēt augstāk stāvošo kārtību. To veiksmīgi pārņēma Latvijas ierēdniecība, un tā darbojas, jo pēc būtības jau priekšniecība nevar pārmest to, ko dara pati. 

Tātad Latvijas valsts ministrijās un Valsts kancelejā šobrīd no 3912 amata slodzēm aizņemtas ir 3518 un vakances veido 10%. Protams, no ministrijas uz ministriju ir izmaiņas. Vienā vakanču ir vien daži procenti, citā vairāk par 10%, bet kopumā un lielos skaitļos – modelis ir redzams. 10% no budžeta ministrija var tērēt kam citam. Saprotams, atbilstoši likumam, bet tērēt drīkst. Tādēļ arī pirms finanšu gada beigām ministrijas cenšas visu godprātīgi iztērēt, un visi to zina. Tam ir divi iemesli. Pirmais – citādi nauda būs jāatgriež budžetā, bet otrais ir tālredzīgāks. Proti, ja naudu dod atpakaļ, tad taču to nevajag, un, ja nevajag, tad var likvidēt cēloni – vakances. Īsāk, tas ir apburtais aplis, un, sākot no pašas ierēdniecības virsotnes, notiek cīņa tikai par jaunām amata vietām. Tās vajag! Mums ir jaunas funkcijas! Eiropa nesapratīs. Patiesība noteikti ir kaut kur pa vidu, bet šobrīd ir situācija, kad to meklēt nav jēgas. Ir nepieciešama tūlītēja optimizācija, un nav šaubu, ka birokrāti savu armiju papildinās labākos laikos bez pūlēm. Īsāk – 10% ir tas, kas vajadzīgs, lai tiektos uz bezdeficīta budžetu. 

VID paraugs – desmitniekā

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) budžets nākamajam gadam tiks samazināts par 10%, bet darbinieku skaits – par 13,2%, oktobrī medijiem paziņoja VID ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe. Turklāt VID pamatbudžets jau šim gadam tika samazināts par 4% – līdz 156,8 miljoniem eiro salīdzinājumā ar 163,6 miljoniem eiro pirms gada. 10% samazinājums nākamajā gadā nozīmē, ka VID budžets būs par 15,7 miljoniem mazāks nekā šogad un veidos 121,2 miljonus eiro. Te jāpiebilst, ka absolūtajos skaitļos samazinājumu veido arī nodokļu un muitas policijas nodalīšana, kuras budžets kā atsevišķai iestādei būs 19,7 miljoni eiro. Ja šo summu ieskaitītu samazinājuma procentos, sanāktu krietni vairāk. 

Atlīdzības VID samazinās par 9%, informācijas tehnoloģiju (IT) izdevumus – par 8%, bet citus izdevumus – par 11%. Proti, acīmredzams ir princips. Rūk atlīdzības, un rūk arī citi izdevumi, kas seko amata vietu samazinājumam. Praktiskā izdevumu mazināšanas mehānika VID faktiski ir vērtējama kā paraugs visai sistēmai, un te es nedomāju tikai valsts centrālo aparātu, bet arī visas pakļautības iestādes, kas līdzinās VID, kā arī valsts kapitāla uzņēmumus, pašvaldību aparātu, tostarp izglītības sistēmu, iekšlietu sistēmu, veselības aprūpes sistēmu. Gara ausīm jau dzirdu histēriskus kliedzienus par to, ka ir vēlme atlaist skolotājus, vienkāršus policistus un medmāsas. Visu šo tērējošo sistēmu amata vietas var viegli sadalīt divās daļās – amatos, kas kaut ko dara, un amatos, kuru uzdevums ir pārvaldīt un vadīt. 

Pieņemu, ka vakances, kuras attiecināmas uz otro sadaļu, var droši samazināt. Proti, runa nav par darba darītāju mazināšanu, bet vakanču mazināšanu sadaļā, kas attiecināma uz sistēmas pārvaldi. Piemēram, mums ir Izglītības un zinātnes ministrija ar visām iestādēm un vēl katrā pašvaldībā ir Izglītības pārvalde, kas dublē visu dokumentāciju un uzrauga direktorus, kuri tāpat ir tieši atbildīgi valsts priekšā. Ir viens jautājums, kādēļ ir nepieciešams šis starpnieks, kas acīmredzami ir PSRS laiku atavisms. Iespējams, ka tiešām ir vajadzīgi pieci cilvēki katrā pašvaldībā, kas strādā šādā organizācijā, bet viņu tur ir par kārtu vairāk. Arī vakances tur ir. Īsi sakot, ja visi draudzīgi piemērotu VID paraugu un samazinātu izdevumus, likvidējot vakances un proporcionāli mazinot izdevumus citās pozīcijās, viss varētu izdoties. 

Nenoslīkt politiskos apvainojumos

Gluži tāds novēlējums man šobrīd ir valdošajai koalīcijai, kura neizskatās īpaši draudzīga pēdējā laikā, tomēr ir valdošā un lems par budžetu. Ķeza, ka nedēļu pirms budžeta projekta apstiprināšanas pirmajā lasījumā nenotika koalīcijas padomes sēde. Proti, trīs partijas izlēma savā starpā nerunāt, bet budžetā turpat 2 miljardi mīnusos. ZZS, kura sacēla jezgu ap Stambulas konvencijas denonsēšanu, teju izraisot koalīcijas partneru reiboņus, ir iesniegusi budžeta grozījumu priekšlikumu par vakanču mazināšanu. Saprotams, ka mērķi tur ir mazliet pieticīgāki nekā šajā apcerē, tomēr pieteikts tas ir un debates varētu notikt vismaz Saeimas telpās, ja reiz koalīcijas padomē tas neizdodas. Šobrīd mans satraukums ir par to, ka samērā jēdzīga birokrātijas mazināšanas akcija, kura varētu notikt jau šī budžeta apstiprināšanas laikā, varētu nonākt gružu kastē, jo koalīcijas dalībnieki ir aizvainoti uz kolēģiem. 

Tā kā priekšlikums nāk no koalīcijas partijas, arī opozīcija varētu būt aizvainota, ka tā, un noslēgumā baltā zvirbuļa piedāvājums tā arī paliks neievērots. Jo vairāk pamats tā domāt ir pēc nupat realizētās Cancel kultūras akcijas, kas novērojama plašā spektrā un ne tikai pret ZZS, bet arī citiem deputātiem un figurantiem uz politiskās skatuves. Pieņemu, ir sāktas raganu medības un budžeta izdevumu sadaļa ir pagaisusi no Jaunās Vienotības un Progresīvo galvām pavisam. Patiesībā no budžeta viedokļa ir pilnīgi vienalga, kuri politiķi tiek bloķēti sociālajos tīklos vai kurus uz ielas vairs citi nesveicina, jo nolemts, ka ar šiem ir jādara gals. Ķeza, ka šajā uzpūstajā aizvainotībā, kas, pēc visa spriežot, varētu iet plašumā, ļaudis sāk aizmirst par naudu. Par nodokļu maksātāju naudu, kuras ir par maz, bet varētu arī pietikt, ja par to kāds domātu. Kuram tas rūp?