Satraukumam par padomju laika dzīvojamā fonda tehnisko stāvokli nav pamata, tomēr tehniskais novērtējums ir vajadzīgs, un ne tikai padomju laika ēkām, norāda būvkompānijas Baltic Investment Group valdes loceklis Ļevs Golands.
Gan Rīgā, gan Latvijā sērijveida daudzdzīvokļu māju celtniecība
aktīvi norisēja Padomju Savienības laikā. Šo māju normatīvajos aktos
paredzētais lietošanas termiņš beigsies pavisam drīz. Latvijas
Republikas Ekonomikas ministrija šogad plāno veikt 464. sērijas jeb tā
saukto «lietuviešu projekta» māju pārbaudi.
Padomju Savienības laikā Latvijā atrisināja ļoti svarīgu un vērienīgu
uzdevumu – īsā laika posmā liels daudzums ģimeņu bija jānodrošina ar
atsevišķiem mājokļiem. «Lai panāktu iecerēto, tika izmantota tolaik visprogresīvākā būvniecības metode – paneļu. 464. sērijas mājas Latvijā sāka būvēt 20. gadsimta 60. gadu sākumā.
Šobrīd tām ir 50 un vairāk gadu, un tas ir daudz. Sevišķi tāpēc, ka
mājas pieredzējušas vairākas iedzīvotāju paaudzes, un to tehniskā
piemērotība nav pārbaudīta, nav veikti arī kapitālie remonti,» stāsta Ļ.Golands
Viņš norāda, ka padomju laikā būvēja atbildīgi, materiāli bija
kvalitatīvi, aprēķini tika veikti pedantiski, taču nekas nav mūžīgs.
Itin viss noveco, arī morāli. Piemēram, Rīgas vēsturiskais centrs, kas
būvēts 20. gadsimta sākumā, bez renovācijas nav piemērots apdzīvošanai.
«Nesen veicām pilnu 1913. gada ēkas renovāciju un, novērtējot padarīto
darbu apjomu/paveiktos darbus/padarītos darbus, atklājām daudzus slēptus
defektus. Piemēram, mājā sākotnēji bijusi krāsns apkure, taču, noņemot
grīdas segumu, pamanījām bojājumus, kas radušies nelielu ugunsgrēku dēļ –
tāpēc nācās nomainīt daudzas pārseguma sijas. Vai arī vērtējot
kanalizācijas un ūdensvada caurules – tolaik tika izmantotas tērauda
caurules, kas rūsē. Tās aizvietojām ar mūsdienīgām caurulēm, kas
izgatavotas no drošiem un izturīgiem materiāliem,» stāsta eksperts.
«Tāpat ir ar padomju laika būvēm,» turpina speciālists, «tās ir labi
uzceltas – saskaņā ar standartiem un tā laika tehniskajām iespējām. Šīm
ēkām ir arī savas īpatnības – konstrukcijas dzelzsbetona paneļi ir ļoti
droši, bet pārsegumi, jumts un logi – tādi, kādi tolaik bija
tehnoloģiski iespējami. Turklāt Padomju Savienībā nerūpējās par
energoefektivitāti un ēkas īpaši nesiltināja – energoresursi bija lēti
un tos netaupīja.»
«Būvniecības progress pēdējo 50 gadu laikā noticis tik strauji, ka
daudz kas ir jāmaina,» atzīst Ļ. Golands. Piemēram, šobrīd apkure ir
ļoti dārga, tāpēc ir vērts mainīt apkures sistēmu, gādāt par jumta
siltināšanu, starppaneļu šuvju hidroizolāciju, ēkas fasādes siltināšanu
un logu nomaiņu. Šo darbu veikšanai nepieciešami finansiāli ieguldījumi,
taču tā iespējams samazināt izdevumus par apkuri un parūpēties par ērtu
dzīvošanu. Arī savu laiku nokalpojušās tērauda ūdensvada un
kanalizācijas caurules ir jānomaina, lai nerastos noplūdes un ikdienā
varētu lietot ūdeni bez rūsas piejaukuma.
Domājot par ekspertīzi, Golands uzsver, ka pārbaudīt vajag ne tikai
hidroizolāciju, bet arī pārsegumu kvalitāti – daudzu gadu laikā vannas
istabās un virtuvēs ir notikušas noplūdes, kas stipri ietekmē ēkas
konstrukciju stiprību, tāpat kā pārplānošanas gadījumos neapdomīgi
demontētās nesošās sienas.
«Mājokļa tehniskais novērtējums būtu jāveic reizi 5-10 gados,»
piebilst speciālists. «Tas, protams, atkarīgs no ēkas vecuma. Jaunās
ēkas, kuras būvējam pašlaik, ir paredzētas 80-100 gadiem, bet arī tām
būs nepieciešama regulāra tehniskā pārbaude, lai nepieļautu kritiskas
izmaiņas nesošajās konstrukcijās, un sīks remonts neapvērstos par
būtiskiem zaudējumiem. Tas ir tāpat, kā ar automašīnas tehnisko apskati
vai regulārām veselības pārbaudēm – labāk visu darīt preventīvi, nekā
gaidīt līdz brīdim, kad uz ceļa nokritīs ritenis, jo šāds remonts ir
ļoti dārgs un bīstams vadītājam un apkārtējiem. Ar ēkām gluži tāpat –
labāk turēt kārtībā, nekā gaidīt, kamēr sāks brukt. Īpašums ir
atbildība, un tas jāuztur labā tehniskajā stāvoklī, lai vienā brīdī uz
galvas neuzkrīt jumts,» secina Ļ. Golands.