Eurostat apkopotie dati liecina, ka tā, salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, pieaugusi vien par 0,1%. Savukārt gada skatījumā fiksēts pieaugums par 0,9%, ko diez vai var uzskatīt par ko ļoti spožu. Turklāt, ja ņem vērā šā gada trauksmaino sākumu un, ja nenotiek kādi brīnumi, droši vien būs kļuvis sliktāk. Jau pagājušā gada nogalē eirozonas ekonomika auga lēnākajos tempos kopš reģiona parādu krīzes pirms septiņiem gadiem. 

Salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, pilnībā uz zemes, piemēram, nosēdusies Vācijas ekonomika (tā vispār nav augusi). Bija gan arī pa pozitīvai ziņai – nodarbinātība eirozonā ceturtajā ceturksnī turpinājusi augt – gada skatījumā par procentu.

Vēl pagājušā gada beigās, daudziem priecājoties par globālo tirdzniecības karu atslābumu, tika klusi cerēts, ka šis gads paies nedaudz veselīgākas eirozonas ekonomikas izaugsmes ziņā. Tika gaidīts, ka beidzot šajā ziņā varētu sākties ASV piedzīšana. Proti, ASV ekonomikai pēc iepriekšējās globālās krīzes klājies labāk, un uzņēmumu peļņa tur augusi straujāk. 

Savukārt Eiropu nomocījusi ilgstoši ļoti lēzena ekonomikas izaugsme un sarežģīta politiskā situācija. Eiropu pamatīgi skāra, piemēram, parādu krīze un Bexit neskaidrība.

Domājams, arī ASV-Ķīnas tirdzniecības karš dziļāku brūci radījis tieši šī kontinenta tautsaimniecībai, jo uz jautājuma zīmes, Ķīnai sabremzējoties, nonāca Vācijas eksports. Bieži redzams pieņēmums, ka ASV uzņēmumus balsta spēcīgais vietējais patēriņš. Savukārt Eiropas uzņēmumi vairāk atkarīgi no eksporta.

Šajā pašā laikā gluži vai tradīcija katra gada beigās ir prognožu birums, ka nākamais apaļais atskaites periods vecā kontinenta ekonomikai un tā fondu tirgum beidzot būs veiksmīgāks. Nekāds izņēmums šajā ziņā nebija arī pagājušā gada beigas.

Pēdējā laikā gan uz vāju datu gūzmas un koronavīrusa bažu fona šāds optimisms, šķiet, ir pilnībā izčākstējis. Ja vēl par Ķīnu, tad tiek spriests, ka tai koronavīruss var pat sagādāt ko līdzīgu "Černobiļas momentam" (dažkārt tiek spriests, ka šīs katastrofas seku likvidācijas izmaksas palīdzēja sagraut Padomju Savienības ekonomiku).

"Vēl gada sākumā bija cerības uz eirozonas ražošanas sektora atgūšanos un pakalpojuma sektora noturību. Nesenie dati gan ir bijuši briesmīgi," "Financial Times" teic "Pictet Wealth Management" eksperti.

"Cipari līdz šim ir bijuši drausmīgi – ne tikai rūpnieciskās produkcijas, bet arī mazumtirdzniecības," piebilst "Societe Generale" pārstāvji.

Interesanti, ka pagaidām noturīgs pret negatīvajiem scenārijiem ir akciju tirgus. Tajā turpinās rekordu birumi, kas liek domāt, kādu ļaunāku scenāriju rēķināšana tajos pagaidām vēl nav īpaši nopietna. Akciju mijēji, iespējams, sacerējušies, ka šos sliktākos scenārijus par katru cenu atkal nepieļaus ietekmīgākās centrālās bankas. Tiesa gan, zināmas bažas rada tas, ka pēc vairāk nekā 10 gadiem ar gandrīz nepārtrauktu "stimulēšanu" to arsenāls izskatās pamatīgi patukšots.

Eiropas problēmas izgaismo arī eiro cenas samazināšanās. Šo piektdien eiro cena ASV dolāros tuvojās jau 1,08 dolāru līmenim. Te arī var izcelt samērā nesenos paredzējumus – 2020. gadam pamatā bija jābūt kopējās Eiropas valūtas pieauguma gadam. Izskatās, ka Eiropā ekonomika tomēr varētu iebuksēt dziļāk un konstanti nepārliecina arī reģiona politiskā bilde, kur vairākās valsis balansē uz šādas savas iekšējās krīzes asmeņa.