To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Sadales tīkls valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons. Viņš norāda, ka pašlaik būtiskākais izaicinājums ir nevis inflācija, bet gan aizvien pieaugošās izkliedētās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas un arī iecerētā virzība uz autotransporta elektrifikāciju. 

Kādā stāvoklī Latvijā ir elektroenerģijas pārvades un sadales tīkli, jo īpaši, ja Eiropas Savienība un arī Latvija virzās uz elektrifikāciju?

Lai nebūtu subjektīvs skatījums par elektroenerģijas sadales tīklu stāvokli, tad šie tīkli gan no to drošības, gan tehniskajiem, gan ekonomiskajiem parametriem jāsalīdzina visās trijās Baltijas valstīs, kurām  ir kopīga pagātne un šo tīklu izveides laiks, kā arī tieši tāds pats tehniskais risinājums un ir līdzīga ekonomiskā situācija. Latvijā esošie tīkli salīdzinājumā gan ar ziemeļu, gan arī dienvidu kaimiņiem izskatās salīdzinoši labi. Viens no drošības parametriem ir nepārtraukta elektroenerģijas piegāde, kuru raksturo tādi parametri kā SAIDI un SAIFI, kas parāda, cik reizes vidēji gadā un cik  minūtes vidēji gadā klients paliek bez elektroenerģijas. Abos šajos rādītājos Latvijas tīkliem ir līdzīgi vai labāki rādītāji (tie svārstās gadu no gada). Taču kopumā varam teikt, ka Latvijā atslēgumu skaits ir mazāks un klienti bez elektrības vidēji dzīvojuši īsāku laiku nekā Igaunijā vai Lietuvā. Protams, nekas nestāv uz vietas un visi gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā meklē iespējas, kā samazināt elektroenerģijas padeves atslēgumu skaitu un kā samazināt minūšu daudzumu, kurās nav iespējams piegādāt elektrību. Latvijā, piemēram, kailvadi pakāpeniski tiek aizstāti ar gaisa vai zemē ieraktu vadu kabeļu līnijām.  Kopš 2022. gada līniju rekonstrukcijās vairs netiek izmantoti  kailvadi, un pašlaik 65% visa tīkla ir kabelizēti. Mērķis ir līdz 2031. gadam kabelizēt visu zemsprieguma tīklu. Protams, pazemes kabeļu izmaksas ir divas līdz trīs reizes augstākas nekā gaisa vadu kabeļu līniju ierīkošana, tāpēc, lai tīkla attīstības izmaksas saglabātu optimālas, variējam ar abiem šiem risinājumiem. Rezultātā Sadales tīkla līnijas jau ir kļuvušas un kļūs vēl noturīgākas pret tīkla bojājumiem, kurus var nodarīt gan daba, gan arī cilvēciskais faktors, tādējādi arī mazāk elektroenerģijas atslēgumu un īsāks laiks bez šī būtiskā energoresursa patērētājiem. Interesanti, ka pēdējos gados no Latvijas vairākkārt esam braukuši  palīdzēt novērst bojājumus  Igaunijas elektroenerģijas sadales tīklā. Protams, pilnībā novērst elektroenerģijas padeves traucējumus pagaidām nav iespējams, taču virzība uz to visu laiku notiek.

Kādi ir iemesli elektroenerģijas atslēgumiem?

Lai saprastu mērogus, tad jāņem vērā, ka Sadales tīkla pārziņā ir elektroenerģijas piegādes līnijas 92 000 km  garumā, kas ik gadu ir jāuztur atbilstošā darba kārtībā, vienlaikus ik gadu  tiek rekonstruētas līnijas 1400 – 1800 km garumā, kas ir tikai nepilni 2% no kopējā līniju garuma apjoma. Elektroenerģijas piegādes pārtraukumiem ir trīs galvenie iemesli – esošo iekārtu un infrastruktūras nolietojums (līniju ekspluatācijas termiņš ir 30-50 gadi), dabas izraisītie — vēja brāzmas, kuras uz līnijām uzgāž kokus, pārraujot gaisa vadu līnijas, arī dzīvnieki, piemēram, stārķi, kuriem 70-80% ligzdu ir izvietotas uz elektrības stabiem, un šie putni mēdz izraisīt īssavienojumus, gan iemetot kādu zaru, gan arī diemžēl iekrītot vados pašiem. Lai šos riskus minimizētu, zemspriegumā pēc iespējas uzstādām speciālas stārķu ligzdu pamatnes. Līdztekus minētajiem vēl gadā ir apmēram 700 tādu gadījumu, kad cilvēki paši pārrok esošo elektroenerģijas kabeli vai arī iebrauc gaisa vadu līnijā. Protams, pilnībā  novērst minētos iemeslus nav iespējams, taču to riskus var minimizēt, un ar to arī Sadales tīkls nodarbojas. 

Viens no veidiem ir, piemēram, kabelizēt elektroenerģijas tīklu, kas šķērso mežus, – ierakt kabeli zemē un tādējādi novērst elektroenerģijas padeves pārtraukumus koku gāšanās  rezultātā. Pazemes kabeli ierīkojam arī, ja elektropārvades līnijas trase šķērso apdzīvoto vietu, tādējādi gan uzlabojot pakalpojumu, gan drošību, gan arī radot estētiski daudz pievilcīgāku ainavu, jo nav stabu. Savukārt, ja elektropārvades līnija atrodas paralēli ceļa malai, kur otrā pusē ir tīrums (lauks), tad tajā vietā tiek izmantota lētākais – gaisa  piekarkabelis. Īpaša uzmanība tiek veltīta daudzus gadu desmitus kalpojušo līniju rekonstrukcijai, jo, ja neko nedara, tad līnijā esošie balsti var vienkārši kāda gada laikā sabrukt, un tad jau remontdarbi izmaksā daudz dārgāk. Līdztekus tam ir jāņem vērā, ka daudzos gadu desmitus strādājošajās līnijās ir metāla noguruma risks un izolējošo materiālu pārmaiņas, kur mikroplaisas pat tikai atmosfēras iedarbības ietekmē radīs elektroenerģijas atslēgumus. Tīkla novecošanai tiek rūpīgi sekots līdzi, un, piemeklējot atbilstoši labākos tehniskos risinājumus, šādi tīkla elementi vai līniju posmi tiek renovēti vai pārbūvēti. Vienlaikus ir otrs būtisks uzdevums – maksimāli ātri atjaunot elektroenerģijas piegādi. 

Kā uzņēmuma darbību, attīstību ietekmēja ļoti straujā materiālu, energoresursu inflācija, kura, šķiet, bija pēdējais piliens pakalpojuma tarifu palielināšanai?

Inflācijas ietekmes sekas izjuta visi - gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji, gan pašvaldības. Vienlaikus Sadales tīkls atšķirībā no daudzos citos segmentos strādājošajiem nevar pilnīgi brīvi un ļoti ātri paaugstināt savus pakalpojumu tarifus, jo attiecīgu atļauju pēc rūpīgas iesniegto datu analīzes sniedz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Situācija izmaksu straujo pieaugumu laikā būtu bijusi citāda, ja uzņēmums jau apmēram piecus gadus nebūtu īstenojis darba efektivizācijas pasākumus un investējis tīklā ar mērķi, kā no viena ieguldītā eiro panākt visaugstāko atdevi. Faktiski ar ķirurģisku precizitāti centāmies novirzīt investīcijas tieši tajos līniju posmos, objektos, kuros tās ģenerē visaugstāko atdevi. 

Piemēram, pirms apmēram 10 gadiem elektroenerģijas atslēgumu (bojājumu) skaits  gadā sasniedza pat  40 000, bet pēdējos gados tas ir 13 000 -14 000. Tas ir būtisks samazinājums, kas ļauj ne tikai ietaupīt resursus bojājumu novēršanai, bet arī ir ieguvums patērētājiem, jo īpaši elektrifikācijas kontekstā. Turklāt šo gadu laikā tika pārvērtētas visas līnijas, visi objekti, un iegūtie dati ļāva efektivizēt investīciju plānus. Tika izveidotas speciālas investīciju un tīkla modernizācijas programmas, lai ar iespējami mazākiem ieguldījumiem panāktu elektroapgādes kvalitātes uzlabojumus iespējami lielākam klientu skaitam. Otrs būtisks virziens bija digitalizācija, piemēram, to pašu viedo skaitītāju uzstādīšana, kas ir ērts risinājums patērētājiem un arī mums, jo vairs nav nepieciešams to rādījumus braukt pārbaudīt vai atslēgt un pieslēgt skaitītāju klātienē. Rezultātā izdevās samazināt uzņēmumam nepieciešamo tehnisko vienību skaitu, kā arī nodarbināto skaitu teju par trešdaļu. Ja šie pasākumi nebūtu veikti, tad būtu pavisam citāda situācija - izmaksas ir pieaugušas, jo dārgāki ir kļuvuši visi izejmateriāli un arī cilvēku darbs, taču to kāpums pilnā apmērā netika reflektēts uz galapatērētāju. Faktiski efektivitāte un precīzas plānveidīgas darbības ir tie instrumenti, ar kuriem izdevās samazināt izmaksu pieauguma apmērus, kaut arī ne pilnībā, jo ārējās izmaksas (tīkla materiālu, pakalpojumu, degvielas, elektrības cenas u. tml.) gluži vienkārši nespējam ietekmēt.

Kas ir būtiskākie izaicinājumi?

Šodienas apstākļos tie ir divi – arvien pieaugošās izkliedētās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas un arī iecerētā virzība uz autotransporta elektrifikāciju. Pašlaik visi saules paneļi – gan mājsaimniecībās esošie, gan industriālajos parkos izvietotie – ir pieslēgti Sadales tīklam. Vienlaikus ikvienu mikroģenerācijas pieteikumu izvērtē, vai vietā, kur paredzēts izvietot saules paneļus, esošais tīkls šo iegūto elektroenerģiju spēs paņemt pretī. Tādējādi līdz šim ir izvērtēti vairāki desmiti tūkstoši pieteikumu un tīklam pieslēgti vairāk nekā 22 300 mikroģeneratoru un virs 800 lielāku vai mazāku saules parku. Lielie – industriālie ražotāji saņem atļaujas ar parametriem, kas tiek noteikti pēc attiecīgās atrašanās vietas Sadales tīkla (arī Augstsprieguma tīkla) iespējām — esošo tīklu spējas paņemt un pārvadīt noteiktu elektroenerģijas apjomu.  Protams, tīklos mēdz notikt remontdarbi un atslēgumi, kuru laikā tie nespēs paņemt to apjomu, kurš ir ierakstīts attiecīgajos tehniskajos noteikumos, taču tie bija un būs atsevišķi gadījumi, nevis ikdiena, kad spīd saule. Pašlaik Sadales tīklam jau ir pieslēgti saules paneļi ar kopējo jaudu vairāk nekā 440 MW, no kuriem apmēram 260 MW jauda ir lielajiem saules enerģijas ražotājiem. Piedevām ir sagaidāms, ka saules paneļu parku Latvijā kļūs vēl vairāk.

Vai nenonāksim situācijā, kad saulainā dienā kāda daļa saules paneļu parku būs vienkārši jāizslēdz, jo to saražotās elektroenerģijas apjomi pārsniegs patēriņu?

Tīkli var nodrošināt elektroenerģijas pārnesi, bet drīzāk jautājumi ir par to, vai visiem saules industriālo parku saimniekiem ir (būs) saražotās elektroenerģijas pircēji un kurā vietā tie būs. Šie jautājumi vairāk adresējami nevis Sadales vai Augstsprieguma tīkla vadībai, bet gan saules paneļu parku īpašniekiem. Teorētiski iespējama viena situācija, kad pircēji saules enerģijai ir (būs), otra — kad nav (nebūs). Jāņem vērā, ka neviens nav atcēlis tirgus ekonomiku — proti, ja piedāvājums pārsniedz pieprasījumu, tad produkta cena krīt, elektroenerģijas gadījumā tā var būt ne tikai nulle, bet pat negatīva, kas jau patlaban tiek novērots Latvijā. Teorētiski šādā situācijā paši saules paneļu parku saimnieki varētu izslēgt elektroenerģijas ražošanu, jo diez vai kāds vēlēsies pārdot elektroenerģiju un par to vēl piemaksāt pircējam, kad tas vispār ir gatavs to patērēt. Tāpat šādā situācijā ir jārēķinās ar mikroģenerācijas ieguldījumu atmaksāšanās termiņu risku. Ārzemēs, piemēram, Čehijā un citviet Eiropā, jau 2023. gadā ir bijušas situācijas, kad tiek ierobežota elektroenerģijas pieņemšana tīklā. 

Latvijas situācijā, kad joprojām vidēji ik gadu elektroenerģijas patēriņš pārsniedz ražošanas apjomus, jo īpaši attiecībā uz zaļo enerģijas daļu, šāds atslēgšanas risks pie mums tuvākā gada laikā ir minimāls un saistīts tikai ar kādām avārijas situācijām. Nenoliedzami, ka tālākā perspektīvā, kad zaļās elektroenerģijas ģenerācijas jaudas pieaugs vēl vairākas reizes, šāds atslēgšanas risks saulainā vai arī vējainā dienā būs arī Latvijā. Jebkurā gadījumā tā ir kombinācija starp tīklu jaudu, elektroenerģijas cenu tirgū un pašu ģenerācijas jaudu īpašnieku izvēlēto biznesa modeli.  Šajā situācijā ļoti daudz būs atkarīgs gan no Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus attīstības, gan no Latvijas enerģētiskās stratēģijas un taktikas.

Vai pāreja uz elektroauto neprasa papildu ieguldījumus energoapgādes sistēmā, jo īpaši, ja daudzdzīvokļu  mājas iemītnieku būtisks skaits vēlēsies uzlādēt savu elektroauto vienlaicīgi, kā arī ātrās uzlādes staciju kontekstā? 

Tas ir labs jautājums, par kuru jādomā ne tikai konkrēto daudzdzīvokļu māju apsaimniekotājiem, pašvaldībām un valstij, bet arī elektroenerģijas tīklu kompānijām. Autotransporta elektrifikācija jau notiek, taču attiecīgais bums vēl patiešām ir priekšā, un elektrifikācija jau skars arī siltumapgādi - gan centralizēto, gan decentralizēto. Proti, ja rēķinām nepieciešamo elektroenerģijas jaudu uz visu Latviju, tad tā ļauj segt elektroauto uzlādei nepieciešamo patēriņu, jo ir brīvas jaudas. Vēl vairāk elektroauto īpašnieki savus spēkratus, visticamāk, lādētu pa nakti (kad elektroenerģijas patēriņš sarūk), tādējādi kaut nedaudz izlīdzinot elektroenerģijas patēriņa diennakts svārstību amplitūdas atšķirības. 

Protams, Latvijā ir vietas, kur tikpat kā vairs nav brīvo jaudu, kaut arī tieši tajās vietās varētu būt šis papildu pieprasījums, un ir vietas, kur pašlaik  ir brīvās elektroenerģijas jaudas, bet maz ticams, ka tieši tajās vietās perspektīvā būtiski varētu pieaugt pieprasījums pēc elektroenerģijas. Tieši šī iemesla dēļ ir ļoti būtiski  visus attīstības vektorus skatīt vienā līmenī, lai saprastu, kurās vietās ir jāinvestē, lai palielinātu elektroenerģijas jaudas, kurās vietās nekas tuvāko gadu laikā nebūtu jādara. Tā būtu racionāla resursu izmantošana un  sava veida enerģētikas politika nākamajiem 10 — 20 gadiem. Pašlaik elektroauto uzlādes punktu izveides (lai Sadales tīkls izveidotu kabeļu un pieslēguma infrastruktūru) atbalstam ir pieejami apmēram 6,5 milj. eiro no ES struktūrfondu programmām.  Šīs programmas ietvaros sadarbojamies gan ar pašvaldībām, gan arī auto uzlādes staciju projektu potenciālajiem attīstītājiem. Vienlaikus ir daudz jautājumu par to, kā elektroauto uzlādes infrastruktūru attīstīt mikrorajonos ar lielu skaitu daudzdzīvokļu māju.

Vai vairāku gadu tālā perspektīvā vispār būs vajadzīgs Sadales tīkls, ja ar saules paneļiem varēs saražot elektrību vasarā, to uzkrāt akumulatoros un patērēt novembrī – martā?

Tas ir labs jautājums par tālāko perspektīvu, jo Sadales tīkla investīcijas ir mērķētas ar 30 -50 gadu darba laiku. Vienlaikus pašlaik nav iespējams precīzi prognozēt, kādi būs tehnoloģiskie risinājumi pēc desmit, nemaz nerunājot par 50 gadiem. Vienlaikus šaubos, ka pilnīgi visas mājsaimniecības izvietos saules paneļus un spēs iegādāties attiecīgus akumulatorus enerģijas uzkrāšanai.  Turklāt pagaidām vēl tirgū nav tādu akumulatoru, kuri ļautu uzkrāt saules elektroenerģiju visai ziemai.  Jā, Sadales tīklam ir 1,1 miljons pieslēgumu, no kuriem vairāki simti tūkstošu ir tādi, kur ir ļoti garas līnijas, bet galā - viens mazs patērētājs. Ir veikti ekonomiskie aprēķini par to, vai nav izdevīgāk nevis uzturēt daudzas, varbūt pat dažus kilometrus garas elektropiegādes līnijas, kurām galā ir 100 kWh mēnesī liels patērētājs,  bet gan viņam uzstādīt saules paneļus ar akumulatoriem, taču dati rāda, ka teju četriem mēnešiem (novembrim - februārim) ir vajadzīgs vēl papildu dīzeļģenerators. Pašlaik šādu elektroenerģijas pašnodrošinājuma salu veidošanās vēl ekonomiski nav pamatota.  Kā būs perspektīvā, to rādīs laiks. Pagaidām ir skaidrs tikai tas, ka saules elektroenerģijas ģenerācija tuvāko gadu laikā, jo īpaši no marta līdz novembrim, kļūs par būtisku  energoavotu, kaut ar būtiskām un neprognozējamām svārstībām.

Neprognozējamība nozīmē, ka būs nepieciešamas kompensējošās bāzes jaudas!

Tā būs, saules stacijas ražos vairāk, kad ir saulains laiks, bet ievērojami mazāk mākoņainā laikā. Var būt pat tā, ka vienā stundā attiecīgā saules stacija ražo elektroenerģiju pēc principa gāzi grīdā, bet jau nākamajā ir mākoņi, un ražošanas apjoms sarūk pat par 80 - 90%. Viens no risinājumiem, kā īstermiņā un ilgtermiņā nodrošināt saules un vēja saražotās elektroenerģijas uzkrāšanu, ir akumulatori, kas arī būs tuvāko gadu izaicinājums. Jebkurā gadījumā zaļā — saules un vēja - elektroenerģijas ģenerācija ir nepastāvīga un grūti prognozējama, kas nozīmēs nemitīgus stresa testus visai energosistēmai. Ja pašlaik vienu reizi gadā ir Zemes stunda, kurā ļoti liels patērētāju skaits vienā brīdī izslēdz gaismu un pēc stundas visi ieslēdz,— kas ir sava veida stresa tests energosistēmas izturībai un spējai strauji samazināt un strauji palielināt elektroenerģijas ražošanu un padevi, tad perspektīvā, ienākot arvien lielākām saules un vēja ģenerācijas jaudām, stresa testi energosistēmai būs jāpiedzīvo vismaz vairākas reizes dienā. Tas būs ļoti nozīmīgs un būtisks izaicinājums. Savukārt patērētājiem tas nozīmēs straujas elektroenerģijas cenu izmaiņas ļoti īsā laika brīdī. Izkliedētā zaļās elektrības ģenerācija ir pozitīva lieta, tikai tā sev līdzi nes lielu nepastāvību un vajadzību pēc prognozējamām bāzes jaudām, kuras ātri var reaģēt uz saules un vēja staciju ražošanas apjomu kritumu, tādējādi patērētājus neatstājot bez elektroenerģijas, kas ir vēl būtiskāk tieši iecerētās elektrifikācijas kontekstā.