Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai  jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas! 
Tad tā ir komunikācijas problēma?Kuram gan patīk, ka ir kaut kas jādara un nav īsti skaidrs, kāpēc tas tā ir jādara un kāds no tā labums? Ja to pareizi komunicētu, ja pateiktu, ka to vajag ne tikai Eiropas komisijai vai ministrijai ietekmes uz klimatu samazināšanai, bet ka ieguvējs ir arī uzņēmējs, tad varētu cerēt uz rezultātu. Šobrīd formāli ministrijā tiek iesniegti dokumenti. Uzņēmumiem trūkst atgriezeniskās saites par to, vai viņu rezultāti ir labi vai slikti, vai vajag censties vairāk vai tomēr ir pietiekami. Vienkārši to vajag un tāpēc dara. Tā ir liela problēma, jo zūd motivācija kaut ko darīt.  

Var no tā sniegt kādu mācību?

Tas, ko es sagaidītu no šīs sistēmas, ir, ka ministrijas mājaslapā ir iespējams redzēt enerģijas patēriņa līmeņatzīmi. Piemēram, uzņēmējs atrod savu nozari un redz, kur atrodas viņa uzņēmums, kādā līmenī ir labi uzņēmumi un kādā – ļoti labi. Ja uzņēmuma vadītājs ierauga, ka viņa uzņēmuma enerģijas patēriņš ir piecas reizes lielāks nekā nozarē vidēji, es pieņemu, viņš sāks domāt. Tas ir konkrēts piemērs, kas parāda uzņēmuma īpašniekam, ka var ekonomēt, ka tas ir iespējams un ir vērts strādāt. Nozīmīgi ir to definēt pa nozarēm, jo salīdzināt uzņēmumus dažādās nozarās nav nozīmes. Tā ir līmeņatzīmes metode, kas reāli darbojas. Nezinot citu sekmes, var nolemt, ka viss ir ļoti labi. Kāds varētu būt pārsteigts, ieraugot patiesos skaitļus, piemēram, uzzinot, ka Dānijā to pašu produktu saražo ar trīs reizes mazāku cilvēku skaitu un piecas reizes mazāku enerģijas apjomu, tad arī rodas pārdomas. Jautājums ir, kā viņi to var, bet mums nesanāk. Stimuls domāt ir tad, kad mēs to vispār uzzinām. 

Ir saprasts, ka enerģijas patēriņš ir liels. Ko darīt tālāk? 

Tad ir nākamais posms – energoaudits. Atnāk kvalificēts cilvēks, kurš saprot ne tikai to, ka ir jānomaina lampiņas vai jānosiltina ražošanas ēkas ārsienas, kas rūpniecībā bieži vien nav galvenais enerģijas patērētājs, bet saprot, kā enerģiju vajag ekonomēt ražošanas procesā. Tāds ir augstas klases energoauditors. Tāds, kurš baidās analizēt ražošanas procesu un datus, ir zemas kvalifikācijas speciālists. Problēma, protams, ir, ka kvalitatīvu energoauditoru trūkst. Mūsu institūtā bija doktorants, kurš strādāja ļoti lielā savas nozares uzņēmumā un no sākuma uz visu skatījās samērā skeptiski. Promocijas darba ietvaros viņš veica enerģijas patēriņa datu analīzi. Būdams vadošā amatā, viņš spēja pierādīt pārējai uzņēmuma vadībai investīciju nepieciešamību. Viens ražošanas process tika sadalīts divos, un iegūtā enerģijas ekonomija bija 30%. Un tas ir arī kvalitatīva energoauditora darba radītājs – spēja analizēt datus, jo ne vienmēr ir nepieciešams sākt ar iedziļināšanos iekārtās un mainīt tehnoloģisko procesu.

Kur mums ņemt šādus augsti kvalificētus auditorus, ja viņi nestrādā pašu uzņēmumā, paralēli rakstot disertācijas? 

Speciālisti ir problēma. Tiklīdz palielinās pieprasījums, pieaug arī piedāvājums, un to mēs redzam arī citās nozarēs –  kad parādījās finansējums ēku siltināšanai, pēkšņi daudzi kļuva par būvniekiem. Savukārt, kad parādījās MK noteikumi par uzņēmumu energoauditiem un energopārvaldību, daudzi kļuva par energoauditoriem. Bet šim straujajam speciālistu pieaugumam netika līdzi kvalitāte, un rezultātā šobrīd dzirdam, ka nav jau tajos uzņēmumos ko darīt! Atnāk uzņēmējs un stāsta, ka auditors bijis, bet ieteicis tikai trīs lampiņas nomainīt. Mēs redzam šos auditus, un lampiņu mainīšana jau kļuvusi par tādu kā indikatoru – jo audits ir vājāks, jo vairāk ieteikumu lampas nomainīt. 

Vai no labas lietas, jūsuprāt, brīvprātīgi atsakās?

Rezultāts ir tāds, ka sistēma, kurai vajadzēja palīdzēt uzņēmējiem attīstīties, ir aizgājusi pilnīgi ačgārnās sliedēs. Uzņēmēji mēģina lobēt, ka viņus izņem no lielo enerģijas patērētāju saraksta, vai arī atrod iespēju, kādēļ uz viņiem tas neattiecas. Kā gan tas neattiecas? Tā taču ir viņu pašu nauda, no kuras cilvēki atsakās. 

Kur atslēga? Atrast labāku auditoru?

Nu ja. Varbūt ir jāsamaksā vairāk kvalitatīvam auditoram, kurš profesionāli novērtē esošo situāciju un var parādīt, kā plānveidīgi ietaupīt līdzekļus, nevis cilvēkam, kura zināšanas ir virspusējas un nepietiekamas. Šī problēma patlaban pastāv, un tā rada nopietnas sekas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Kā jau iepriekš minēju, atslēga ir spējā analizēt datus, veikt nepieciešamos mērījumus, taču  ne visi to prot un spēj. Trūkums cilvēkam ir jāierauga, un jābūt drosmei un pārliecībai to pateikt. Tad, kad ir ievērota datu neatbilstība, tad var iet uz uzņēmumu un runāt, saprast, kāpēc kaut kas ir un notiek tā, kā notiek. Ja energoauditors datu analīzē saskaras ar lielu datu izkliedi, tad jāmeklē cēlonis. Ir jāatrod, kādēļ viena un tā pati iekārta produkta saražošanai tērē atšķirīgu enerģijas daudzumu. Tas ir pirmais solis. Protams, ka eksistē arī citas metodes, kuras lieto profesionāls energoauditors. 

Tad ar Ministru kabineta noteikumiem viss ir labi, bet citādi gan ne. To var labot vien ar komunikāciju? 

Kā gan citādi to labot? Komunikācijas trūkums ir tas, kas šobrīd radījis vēlmi izvairīties un rīkoties formāli, un pretēji uzņēmēja būtībai, proti, gūt peļņu un ekonomēt līdzekļus. Cilvēki nesaprot, kāpēc to vajag darīt, un ir vien vēlme apiet noteikumus. Esmu runājusi ar uzņēmējiem, un daudziem no viņiem nesaistīti ar citiem ir viedoklis vai jautājums: kāpēc mums to vajag? Attieksme pret energoauditu ir kā pret kārtējo birokrātiju valstī. Ir gadījumi, kad auditoram maksā par papīru un to, lai netraucē strādāt, lai gan par šo iztērēto naudas summu uzņēmējs var iegūt vērtīgu informāciju, kā panākt līdzekļu ekonomiju. 

Kāpēc MK noteikumos robežšķirtne ir 500 MWh gadā?

Tie patērētāji, kas tērē enerģiju virs 500 MWh gadā, ir tie, kas veido apmēram 85% no visa enerģijas galapatēriņa ražošanas un pakalpojumu sektoros. Skaitliski šo patērētāju ir maz. Tieši viņi, auditējot savu ražošanu, var dot vislielāko enerģijas ietaupījumu. Mazo patērētāju energoaudita ieviešanas un administrēšanas izmaksas ir pārāk augstas, salīdzinot ar potenciālo ieguvumu. Panākot 20% ekonomiju lielajos enerģijas patērētājos , enerģijas patēriņa ietaupījumi būtu ievērojami. Šajos uzņēmumos ikgadējās enerģijas izmaksas ir ļoti lielas, salīdzinot ar  energoaudita vai energopārvaldības sistēmas ieviešanas un uzturēšanas izmaksām. Savukārt, veicot kvalitatīvu auditu, potenciālais ieguvums ir ievērojams. 

Tas viss šobrīd izklausās pēc tādas samērā brīvprātīgas lietas, tomēr valstij ir savi energoefektivitātes mērķi, un ir mums arī  Briseles prasības.  

Tā ir. Ja mēs neizdarām, tad pret Latviju uzsāk pārkāpuma procedūru, kas sliktākajā gadījumā var beigties ar sodu. Un sods būs jāmaksā mums visiem no valsts budžeta. Lai sasniegtu valsts energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu mērķus un to varētu veikt ar optimalām administrēšanas un ieviešanas izmaksām, MK noteikumi nodala lielos patērētājus, kuriem būtu vislielākais labums no energoaudita.

Vai tikai valsts komunikācija vien ir pie vainas? Nevar taču tā būt, ka visi nesaprot un nav informēti? 

Trešais šķērslis ir uzņēmumu īpašnieki un vadītāji. Mana kolēģe ir pētījusi, kāpēc Latvijā energoefektivitāte daudzos uzņēmumos nav populāra un netiek ieviesta. Intervijās viņa noskaidroja, ka viens no iemesliem, kādēļ uzņēmēji nedara, ir bailes. Bailes no tā, ka viss, kas saistīts ar enerģētiku, ir sarežģīti un nav saprotams. Cits iemesls zināmā mērā saistāms ar pirmo – uzņēmēji, kuri jau saskārušies ar zemas kvalifikācijas energoauditoriem, kuri parādās vienlaicīgi ar Eiropas fondu naudu. Uzņēmējs, kas ir ieguldījis miljonu eiro energoefektivitātes pasākumā, jo auditors tā ir pateicis, bet efekts ir nulle, ir vīlies. Un sapratis, ka nav jēgas siltināt māju, kuru nekurina. 

Kurš iznāk muļķis? Auditors miljonu neatmaksās!

Ir nepieciešama energoauditora civiltiesiskā apdrošināšana. Energoauditori ir sertificēti, taču es zinu tikai vienu gadījumu, kad sertifikātu atņēma. Tajā pašā laikā, nenoliedzami, jautājums ir par sertificēšanas kvalitāti. Iespējams, ka prasību latiņa ir jāceļ. Tajā pašā laikā ir jārēķinās, ka jebkurš speciālists var kļūdīties, bet apdrošināšana no šāda riska pasargās. Apdrošinātājs, visticamāk, varētu būt arī pārbaudītu speciālistu pusē un, iespējams, ieteiktu tādus auditorus uzņēmumam, kuru vērtējums un ieteikumi varētu būt mazāk kļūdaini, gluži tāpat kā citās nozarēs apdrošinātāji slēdz līgumus ar speciālistiem pakalpojumu sniegšanai saviem klientiem. 

Runājot par energoefektivitāti Latvijā, kopumā aplamību summa ir liela. Uzņēmēji redz milzīgu aplamību kalnu, bet neierauga aiz tā visa savu labumu. To labumu, kura dēļ sistēma ir izveidota un kādēļ tiešām pašiem ir vērts censties, viņi neredz. Energoaudits ir ceļš uz peļņu, nevis atskaites materiāls valstij.

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.