To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses valdes priekšsēdētājs Alnis Bāliņš. Viņš norāda, ka līdz ar vēja un saules parku projektu īstenošanu Latvijas energosistēma iegūst augstāku diversifikāciju un arī lielāku energoneatkarību, jo pašlaik ik gadu patērētās elektroenerģijas apjoms būtiski pārsniedz saražotās daudzumu.

Kāda ir situācija atjaunīgās   — tieši saules un vēja – elektroenerģijas ražošanā Baltijā?

Pēdējos gados, kopš 2022. gada augusta, kad elektroenerģijas cenas Latvijā un visā Baltijā sasniedza 4000 eiro/MWh, jo īpaši saules enerģijas ražošanas apjomi ir pieauguši simtiem reižu, pieaugums  ir arī vēja enerģijas izmantošanā, taču ne tik apjomīgs kā saulei. Visā Baltijā situācija nebūt nav vienāda, un katrai valstij būtībā ir savas specifiskas nianses.  Diemžēl, bet gan attiecībā uz saules un vēl jo vairāk uz vēja enerģijas izmantošanu Latvija būtiski atpaliek gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Tiesa, Latvija pēdējā gada laikā šīs atjaunīgās – saules – enerģijas izmantošanā uzrāda daudz straujāku pieaugumu nekā kaimiņvalstis, jo Lietuva un Igaunija savus saules enerģijas mājasdarbus (elektroenerģijas ražošanas jaudu diversifikāciju) īstenoja jau daudz agrāk nekā mūsu valsts. 

Visstraujāko izaugsmi  Latvijā piedzīvojusi  saules enerģija. Piemēram, Latvijā 2025. gada nogalē kopumā tīklam būs pieslēgti dažādu izmēru saules paneļu parki ar kopējo jaudu vairāk nekā 1000 MW.  Kopumā var secināt, ka saules elektroenerģijas nozare attīstās straujāk, nekā to paredzējuši politikas veidotāji Enerģētikas politikas plānošanas dokumentos. Proti, no saules iegūtās elektroenerģijas apjoms 2030. gadā valsts plānošanas dokumentos bija iezīmēts 1500 MW, kas, visticamāk, tiks sasniegts jau 2026. gadā, jo dažādās attīstības stadijās atrodas vēl vairāki saules paneļu parki. Vienlaikus, salīdzinot Latviju ar Igauniju un Lietuvu pēc uzstādītajām saules enerģijas ieguves jaudām, diemžēl jāsecina, ka ieņemam godpilno trešo vietu. Lai arī Igaunija un Lietuva vēja enerģijas izmantošanā  ir tālu priekšā Latvijai (uzstādītā jauda 137 MW), tomēr beidzot arī mūsu valstī  tieši 2025. gadā ir uzsākta divu lielu vēja parku projektu īstenošana, kuru pirmie kilovati  kopējā tīklā jau tiks nodoti 2026. gadā.  Vienlaikus būtiskāks vēja enerģijas pienesums (papildu ap 260 MW) Latvijas energobilancē būs 2027. gadā.

Vai saulainā vasaras dienā ar saules paneļu parkiem saražotās elektroenerģijas daudzums nepārsniedz kopējo tā brīža Latvijas patēriņu? Ko darīt ar šo staciju saražoto elektroenerģijas daudzumu, kurš pārsniedz pašmāju patēriņu?

Tāda situācija nav nekas ārkārtējs, vienlaikus Baltija nav izolēta sala, jo ir labi savienojumi gan ar Somiju, Zviedriju, gan arīdzan Poliju.  Tādējādi situācijā, kad Latvijā saules paneļos iegūstamās elektroenerģijas apjoms pārsniedz tā brīža patēriņu, šo nosacīti lieko, pašmāju tirgum nevajadzīgo enerģijas daudzumu varam piegādāt ne tikai Baltijas kaimiņvalstu, bet arī citu valstu patērētājiem.  Baltijas kopējā elektroenerģijas patēriņa jauda ir ap 6000 MW, bet zemūdens kabeļu jauda ar Somiju ir 1000 MW, kam jāpieskaita  zemūdens kabeļa ar Zviedriju jauda 760 MW un gaisa vadu līnijas savienojumam ar Poliju jauda 500 MW, tātad kopā 2260 MW, tās var strādāt gan kā elektroenerģijas eksportēšanas, gan importēšanas maģistrāles.

Vienlaikus pakāpeniski attīstās elektroenerģijas uzkrājošo (akumulatoru) jaudas, tādējādi ļaujot saules enerģiju uzkrāt un to izmantot vai nu energosistēmas balansēšanai pēc Baltijas atslēgšanās no BRELL sistēmas, vai arī  realizēt  tajos brīžos, kad ir liels pieprasījums pēc elektroenerģijas. Ir jāņem vērā, ka saulains laiks, kurā saules paneļi strādā ar maksimāli iespējamo jaudu, ir tikai vienā konkrētā apvidū, bet citā, kādus 50 vai 100 km tālāk, ir mākoņi, un saules paneļi saražo ievērojami mazāku elektroenerģijas apjomu, nekā varētu. Tas nozīmē, ka pat Baltijas mērogā šī situācija var būt radikāli atšķirīga starp saražotās saules elektroenerģijas apjomu Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Līdzīga aina būs novērojama arī tad, kad Latvijā būs uzstādītas nozīmīgas vēja enerģijas jaudas, jo arī šī dabas resursa ieguvē  ir novērojamas lielas atšķirības, jo vienā vietā vējš ir, citviet tā ātrums ir ļoti neliels un iegūtās enerģijas daudzums arī nav liels.Vēl viena nākotnes iespēja ir perspektīvā mainīt pašreizējo siltumapgādes sistēmu, pārejot no biomasas un gāzes dedzināšanas uz siltumsūkņiem, kas arī vienlaikus nozīmētu pietiekami lielu patērējamās elektroenerģijas apjoma pieaugumu.  

Par šādu iespējamu nākotnes attīstības scenāriju jau tiek spriests siltumapgādes nozares profesionāļu vidū, un par tām notiek arī dažadas konferences. Kā vēl viens jau tālākas nākotnes projekts varētu būt saules un vēja elektroenerģijas pārvēršana ūdeņradī, tomēr šīs idejas komercializācijā problēmu rada Latvijā neesošais šī resursa patērētājs, kādi, piemēram, ir Vācijā, taču vienlaikus ir jautājumi par ūdeņraža uzglabāšanu un transportēšanu.

Protams, situācijā, kad atjaunīgās (saules un vēja) elektroenerģijas ražošanas apjomi pārsniegs tirgus patēriņu, loģisks būs elektroenerģijas cenu sarukums, kas nebūs  patīkams tiem, kuri būs investējuši šādās stacijās, taču tā būs iespēja dažādām, jo īpaši energoietilpīgām, industrijām, kurām  lēta  elektroenerģija ir ļoti būtiska produkcijas konkurētspējas sastāvdaļa. Kā viens no piemēriem ir datu centri, kuri patērē daudz elektroenerģijas, un tieši tāpēc tie varētu kļūt par ekosistēmas – saules paneļu + vēja parks – datu centrs – siltuma patērētāji (siltumnīcas, siltumapgādes uzņēmumi, industriālā siltuma patērētāji) - nozīmīgu spēlētāju. Latvija ir globālo datu centru izvietotāju kartē. Un vēl jau jārēķinās ar patērētāju paradumu maiņu, kas palielinās elektroenerģijas patēriņu Latvijā pretstatā daudzus gadus novērotajai tā patēriņa stagnācijai un iepriekš pat kritumam.

Ja saules un vēja elektroenerģijas būs daudz, bet realizācijas cenas būs zemas, vai tad šo jaudu īpašnieki būs dialemmas priekšā, kā tālāk dzīvot  – kā atmaksāt kredītus, kuri izmantoti attiecīgo jaudu radīšanai?

Tāda situācija nav neiespējama, vienlaikus neviena investīcija un bizness nav bezriska pasākums, vēl jo vairāk, ja jau tagad arī ir brīži, kad Baltijā elektroenerģijas cenas ir negatīvas, tomēr šādu stundu daudzums līdz šim nav uzskatāms par kritisku.  Pašlaik ir tāds sava veida modes kliedziens kā elektroenerģiju uzkrājošo akumulatoru sistēmu projektēšana un izveide, kāds savulaik, 2023. gadā, bija saules paneļu parku izveidē Latvijā, kas arī mazinās riskus realizēt elektroenerģiju zem pašizmaksas.

Jāņem vērā, ka visa Baltija ir salīdzinoši mazs elektroenerģijas patēriņa tirgus, jo tas ir tikai aptuveni trešdaļa no Somijas patēriņa, tieši tāpēc elektroenerģijas cenu dinamiku Baltijā un arī Latvijā ne tik daudz nosaka uzstādītās saules un vēja elektroenerģijas ģenerācijas jaudas šajā reģionā, bet gan daudz vairāk tas, kas notiek Skandināvijas valstu — Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, kā arī Polijas tirgū. Viens piemērs — 2025. gada vasarā Somijā, kura vairumu elektroenerģijas saražo, izmantojot AES, daļas atomstaciju energoblokos tika veikti remontdarbi, un rezultātā šī valsts burtiski uzsūca tai nepieciešamo, bet trūkstošo elektroenerģiju un līdz ar to arī atstāja būtisku ietekmi uz to cenām visā Baltijas jūras areālā.Jebkurā gadījumā ikviens jauns projekts, kuru plānots īstenot, rēķinās ar iespējamiem riskiem un, visticamāk, īstenos papildu pasākumus, lai mazinātu vai izvairītos no minētā zemas vai pat negatīvas tirgus cenas riska.

Vai tas nozīmē, ka daļa iecerēto projektu vienkārši netiks īstenoti, jo kurš gan vēlēsies aizdot naudu projektam, kura saražoto kādu brīdi var nākties pārdot ne tikai zemāk par pašizmaksu, bet pat piemaksāt par to pircējiem?

Starp iecerētajiem un realizētajiem projektiem vienmēr ir bijusi un būs kāda starpība. Tāpat kā starp anonsēto un realizēto vai būvniecībā esošo saules paneļu parku skaitu un to jaudām, tā arī būs ar vēja parkiem. Diemžēl, bet savulaik saules paneļu parki bija kļuvuši par savdabīgu modes lietu, un  daudzi centās attīstīt konkrētus projektus, taču tos īstenošanai pārdot citiem interesentiem, kas daudzos gadījumos  tā arī nerealizējās. Tieši tāpat notiek arī ar vēja parkiem, kur pašlaik vēja parku būvniecība notiek Kaigu purvā un Pienavā, bet ir šaubas par to, ka patiešām visi pieteiktie projekti tiks īstenoti, vēl jo vairāk, ja daļa no tiem bija iecerēti teritorijās, kur tie nevar tikt būvēti.  Vienlaikus pēc saules paneļu parku buma Latvijā šobrīd gaidāms vēja parku bums, taču gan viens,  gan otrs elektroenerģijas ģenerācijas veids kādā brīdī sasniegs savu tirgus ekonomikas piesātinājuma maksimumu. Tas nozīmē, ka saules (ap 1200 MW) un arī vēja (ap 1500 MW) enerģijas izmantošana Latvijas elektroenerģijas ģenerācijā katra iegūs savu īpatsvaru - ap 15–20%. Perspektīvā, izmantojot esošo hidroenerģiju (Daugavas HES kaskādes), saules paneļu parkus un vēja parkus, varētu  rasties situācija, kad atjaunīgās elektroenerģijas īpatsvars sasniedz pat līdz 90%. Savukārt kopā ar ūdens, saules un vēja enerģiju Latvijā esošie TEC ļauj radīt sabalansētāku sistēmu, nekā tā ir kaimiņvalstīm.