Demogrāfija ir mūsu valsts galvenā ekonomiskā problēma nākotnē, un tā tieši ir atkarīga no dzīves dārdzības - pārtikas cenām, elektrības cenām un citiem faktoriem, intervijā Dienas Biznesam atklāja Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns prof. Jānis Priede.
Ir notikusi FDP vadītāja rotācija, un šobrīd jūs vadāt institūciju. Vai tas nozīmē arī kādas izmaiņas FDP darba prioritātēs, metodēs?
Šobrīd tiks turpināts iesāktais darbs, jo vadītāja maiņa FDP patiesi ir rotācija, kuras priekšnoteikums ir tehnisks – iepriekšējai vadītājai Innai Šteinbukai beidzās šo pilnvaru termiņš, bet viņa paliek strādāt FDP. Piebildīšu, ka esmu ļoti priecīgs par padomes sastāvu. Šķiet, ka viens otru darbā ļoti labi papildinām, un pie tā mandāta, kas mums ir dots, arī pieturēsimies. Līdztekus gan ir jautājumi, kas man šķiet interesanti. Piemēram, aizsardzības izdevumi būs tēma, kurā vēlos iedziļināties, jo izdevumu apjoms strauji tiek palielināts, bet kā šo naudu tērējam? Cik lielā mērā tie ir izdevumi, kas veicinās Latvijas ekonomiku?
Ne visi ikdienā analizē FDP darbu. Pastāstiet īsumā par padomes ietekmi uz procesiem?
Primāri mūsu padomi un ieteikumi ir paredzēti likumdevējam – Saeimai. Tajā pašā laikā gribu uzsvērt, un tas ir padomes kopējais viedoklis, – Finanšu ministrija ir konservatīva un pietiekami atbildīga, veidojot budžetu. Mums ir pilna pieeja datiem budžeta sagatavošanas procesā. Te ir vērts norādīt, ka ir valstis, kurās biznesa un politiskie cikli nesakrīt, un šādā gadījumā tas praktiski izpaužas budžeta veidošanā un procesa uzraudzībā. Latvijā Finanšu ministrija nenodarbojas ar pārspīlējumiem politiķu labā.
Latvijai ir arī Eiropas kopējais rāmis fiskālajā politikā. Ko tas nosaka?
Īsi sakot, mums ir joprojām spēkā Māstrihtas kritēriji - nepārsniegt 3% budžeta deficītu un 60% no IKP ārējo parādu. Tāpat jaunais ES ekonomiskais regulējums nosaka maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu trajektoriju pa gadiem. Izskaidrošu shēmu, ko nosaka Eiropas Savienība. Katrā Eiropas Savienības dalībvalstī ir šāda Fiskālās disciplīnas padome. To uzdevums ir pieskatīt ES un nacionālos fiskālos nosacījumus - vai valsts, veidojot budžetu, tos ievēro un vai pastāv īstermiņa vai ilgtermiņa fiskālie riski. Tiklīdz mēs pārkāpjam fiskālos nosacījumus – Eiropas Komisija var uzsākt pārkāpumu procedūru. Šobrīd jau ir virkne valstu, kuras ir šajā procedūrā. Nesen Somija pievienojās sarakstam, proti, pārsniedza budžeta deficītu. Izņēmuma klauzula par budžeta deficītu darbojas līdz 2028. gadam un ir tieši saistīta ar aizsardzības izdevumiem, kas ir objektīvi. Par laimi, Latvijā neviens no nopietniem politiskiem spēkiem nepieciešamību neapšauba. Tajā pašā laikā ir jārēķinās ar to, ka aizņemtā nauda pat aizsardzības vajadzībām tāpat ir parāds un būs jāatdod.
Jūsu primārais pienākums ir uzraudzīt Fiskālās disciplīnas likuma izpildi, un tas nosaka ilgtspējīgu valsts attīstību. Līdztekus mēs redzam, ka turpinās aizņemšanās, budžeta deficīts ir miljardos. Kādi ir jūsu komentāri par šo aizņemšanos, deficītu, kā to mainīt?
Primāri nav tik svarīgi, vai konkrētajā gadā ir sabalansēts budžets, bet ir svarīgi, lai parāds ir ilgtspējīgs. Proti, pat, ja ir parāds, lai mēs ar to ilgtermiņā spējam tikt galā un nav pamata satraukumam vai panikai. Skaidrs, ka sabalansēts budžets ir izcili. Ir ES valstis, kas darbojas ar pārpalikumu budžetā. Mūsu gadījumā vajadzētu šīm lietām pieiet atbildīgi, ar skatu nākotnē.
Fiskālajā politikā ir divi virzieni – procikliska fiskālā politika un pretcikliska. Pretcikliskā nozīmē to, ka labajos laikos mēs tērējam mazāk - valsts veido uzkrājumu vai dzēš parādu. Sliktajos laikos izdevumus ir iespējams palielināt. Latvijas gadījumā vēsturiski rīcība kādreiz ir bijusi izteikti procikliska, proti, labajos laikos bija vēlme izdevumus palielināt, bet krīzes brīžos bija nepieciešams veikt strauju konsolidāciju, kas bija izteikti sāpīga ekonomikai. Tās ir bijušas nozīmīgas mācības, un pēdējā laikā tiek piekopta piesardzīgāka fiskālā politika.
Kopumā Latvija atbilst visiem kritērijiem. Aizņemšanās politikai ir bijusi virkne iemeslu – šoku: finanšu krīze, Covid-19, energokrīze utt. Aizņemšanās kā instruments ir aktīvi izmantots. Negribu aizņemšanos definēt kā ļaunumu, jo bez šī instrumenta būtu grūti. Būtiski ir skaidri apzināties, kam aizņemamies un ko darām ar aizņemto naudu. Līdzībās par privātpersonu aizņemšanos runājot, var aizņemties naudu mašīnas iegādei, kas var sniegt patīkamas sajūtas un var būt nepieciešama nelielam biznesam. Proti, vienā gadījumā ir tikai patīkamas sajūtas, bet otrā ir runa par investīcijas atdevi. Pati par sevi aizņemšanās ir normāls finanšu instruments.
Visu interviju lasiet 17.februāra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
