Bērnībā Edgars daudz laika pavadīja tēva nelielajā galdnieka darbnīciņā ar ēvelsolu un citiem instrumentiem. Ķimerējās, pat neaizdomājoties, ka ar šo profesiju kādreiz varētu saistīt savu nākotni. Pēc devītās klases beigšanas, bara instinkta vadīts, gandrīz aizgāja līdzi draugiem apgūt būvnieka profesiju. Taču tēvs iedeva palasīt avīžrakstus par Rīgas Amatniecības vidusskolu. Vēl piebilda – izmācoties par galdnieku, jebkurā brīdī varēsi kļūt būvnieks. Otrādi būs daudz sarežģītāk. «Devītā klase ir grūts periods, jo daudz saprašanas vēl nav, bet nākotnes ceļš jau jāizvēlas,» secina Edgars. Viņš paklausīja tēva padomam. Par skolu saka tikai labākos vārdus. Mācību laiks bija lielisks, un būtiski uzlabojās sekmes. «Puikām, kuri sportoja, pamatskola nebija nekāda utopija, bet te ļāva noticēt sev, saviem spēkiem. Kad ar interesi mācies, ir pavisam cita atdeve,» Edgars pārliecinājies.

Pateicīgs ģimenes atbalstam

Gandrīz desmit gadus nodzīvojis Rīgā, trīs gadus nostrādājis vienā no atzītākajām galdniecībām – Ansona mēbeļu fabrikā Jaunmārupē –, Edgars sāka domāt par atgriešanos dzimtajā Aizputē. Iemesli tam bija vairāki. Paralēli algotam darbam viņš tēva mājās realizēja restaurācijas pasūtījumus, un pieprasījums bija pieaudzis tādā apjomā, ka abus apvienot nebija iespējams. Rīgā bija sajūta, ka trūkst pamata zem kājām, ka dzīvo kā vāveres ritenī – darbs, mājas – un nav attīstības. Piedevām vasarā visu mēnesi ilgo atvaļinājumu pavadīja Aizputē un novērtēja mazpilsētas iespējas. «Vakarā vari braukt peldēt, vecākiem ir māja, saimniecības ēka, mašīna, suns. Viss ir, bet es vienkārši sēžu Rīgā īrētā dzīvoklī, eju uz darbu un neredzu nekādu attīstību. Sajutu saikni ar Aizputi un to, ka gribu atpakaļ,» viņš stāsta.

Atgriežoties Edgars jau zināja, ka nebūs ierindas darbinieks, bet veidos savu uzņēmumu. «Visu laiku kaut kas iekšā tirdīja, ka tas ir jādara un ka es to varu,» viņš atceras. Vecāki uz to sākotnēji raudzījās skeptiski, jo nevienam ģimenē nav uzņēmēja pieredzes, taču, uzklausot dēla argumentus, izvēli akceptēja un sniedza ļoti lielu atbalstu. Mamma, pēc profesijas lietvede un grāmatvede, piemēram, brauca līdzi uz semināriem par Eiropas Savienības līdzekļu piesaisti, palīdzēja rakstīt projektu, tēvs ir pirmais un pagaidām vienīgais darbinieks uzņēmumā. Par atbalstu Edgars ir pateicīgs arī vecvecākiem.

Kur radās drosme sava uzņēmuma izveidei mazpilsētā, kas atrodas pa vidu starp Liepāju, Kuldīgu un Pāvilostu, gandrīz divsimt kilometru no Rīgas? «Piesardzība nav mans otrais «es». Metos avantūrās. Tas droši vien daļēji tāpēc, ka ģimene ir stabila, – tas daudz dod,» Edgars atzīst, ka viņam vienmēr ir bijusi aizmugures sajūta, drošības spilvens, ka būs, kas palīdzēs, ja nu gadījumā bizness nebūtu veiksmīgs.

Visu rakstu lasiet 10. jūlija laikraksta Dienas Bizness pielikumā Biznesa Plāns, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.