Uzņēmums Positivus Event bija EXPO 2015 komandīts, tādēļ arī saruna ar īpašnieku Ģirtu Majoru. Intervijas laikā rodas deja vu sajūta. Dienas Bizness jau publicēja sarunu ar vienu no Aerodium īpašniekiem Ivaru Beitānu, kura stāstā strīda ābols bija Šanhajas EXPO izstādes Latvijas paviljons. Lieta uzvarēta Augstākajā tiesā šā gada oktobrī pret LIAA. I. Beitāna gadījumā strīds bija ar LIAA vadītāju Andri Ozolu, bet Majora gadījumā - ar ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Abos gadījumos pēc strīda uzvaras civiltiesiskā kārtībā pret uzņēmējiem sāktas krimināllietas. Ekonomikas ministrija pagaidām lietu nekomentē.

Kāda konkrēti ir jūsu iesaiste komandītsabiedrībā EXPO 2015? Kā sākās šī lieta?

Mēs kā komandītsabiedrība uzvarējām publisku iepirkumu, kas bija izsludināts par 2015. gada Milānas EXPO izstādes paviljonu. Jau 2013. gadā tika paziņoti uzvarētāji un zinājām, ka slēdzam līgumu un darbu sākam 2014. gadā. Bija atlicis aptuveni pusotrs gads līdz izstādes EXPO 2015 atklāšanai. Iepirkuma procedūra bija gara, notika daudzus mēnešus un divās kārtās. Pašā sākumā bija 10 pretendenti. Bija atsevišķs metu konkurss arhitektūrai un atsevišķs konkurss producēšanai. Pēc būtības otrā sadaļa ir par to, kas Latvijas paviljonā būs iekšā, kas tur notiks un kāds būs saturs tā pusgada laikā, kamēr notiek izstāde. Tie bija divi līgumi, kas uzticēti pildīt vienai komandītsabiedrībai. Uzņēmumam bija jārada gan paviljona arhitektūra, gan jānodrošina piepildījums ar saturu. Atsevišķi palika būvniecības konkursa izsludināšana. Komandītsabiedrība bija jāizveido, vadoties no iepirkuma prasībām, jo uzņēmumam vajadzēja ļoti daudzas kompetences. Tika prasītas vairākas pieredzes, kādas ir jāapvieno, un, protams, viss vajadzīgais nebija vienam uzņēmumam. Pieredzi vajadzēja ne tikai producēšanā, bija jābūt zināšanām un pieredzei arhitektūras jomā, par starptautisku reklāmu izvietošanu. Komerclikums pieļauj iespēju dibināt uzņēmumu atsevišķam projektam. Tā ir komandītsabiedrība. Darbības principi ir tie paši kā SIA. Uzņēmums Positivus Event sabiedrībā bija komandīts – galvenais projekta virzītājs. 

2014. gadā sākāt strādāt pie projekta. Kā ritēja darbi, bija kāda kavēšanās?

Jā, veidojām gan mājas tehnisko projektu, gan tās piepildījumu ar notikumiem. 2014. gadā bijā jāizsludina iepirkums. To dara Ekonomikas ministrija. Šajā posmā bija kavēšanās. Iepirkumu izsludināja novēloti. Pieteikšanās termiņi bija īsi. Ja pareizi atceros, bija tikai divi piedāvājumi, no kuriem viens bija neloģisks, bet otrs  - neadekvāti dārgs. Daudz dārgāks, nekā bija paredzēta nauda. Iepirkums beidzās bez rezultāta. 

Šajā brīdī jau bijāt sprukās?

Tas bija ap jauno gadu. Situācija bija saspringta, jo paviljonam bija jābūt gatavam maijā. Ministrijai nācās iet uz valdību ar lēmumprojektu par to, ka ir jāizvēlas būvnieks bez konkursa. Ir zināmi iespējamie būvnieki, ārzemju kompānijas, kas ir gatavas uzbūvēt par esošo naudu. Tās jau būvēja citu valstu paviljonus un bija spējīgas piedāvāt operatīvus risinājumus. Firmas jau bija iedevušas piedāvājumus, kas atbilst mūsu budžetam. 

Kādēļ tās nepiedalījās iepirkumā?

Tur bija ļoti īss pieteikšanās termiņš, visa dokumentācija latviešu valodā, un visi šie man zināmie uzņēmumi tā arī nepaspēja sagatavot pieteikumus būvniecībai. Komandītsabiedrības uzdevums nebija ne izsludināt būvniecības konkursu, ne aicināt potenciālos būvniekus piedalīties konkursā. Pieslēdzāmies tikai tajā fāzē, kad bija skaidrs, ka izsludinātais ministrijas konkurss nenodrošinās rezultātu. Tas bija jau 2015. gada janvāris. Bija lēmuma projekts par to, lai slēgtu būvniecības līgumu bez iepirkuma. Pluss – ministrijai apropriācijas kārtībā vajadzēja pārcelt daļu līdzekļu no cita projekta uz šo. Tas tādēļ, lai nebūtu jāprasa papildu nauda no valsts budžeta. Ekonomikas ministrijai bija kaut kādi līdzekļi no cita projekta, ko bija paredzēts tērēt būvniecībai.Valdība šādu rīcību atbalstīja. Ilgi runāja un diskutēja, jo bija samērā absurda situācija. Ministrijas ierēdniecība bija par projekta realizāciju, sagatavojusi konkrētus dokumentus, lai viss notiktu maksimāli ātri un projekts izdotos, bet ministre – politiskā vadība – teica, ka projekts ir jāpārtrauc, jo to nav iespējams veiksmīgi realizēt. Šādas valdības sēdes bija vairākas, un pirmajā pieņēma lēmumu projektu turpināt un slēgt līgumu ar būvnieku. Tad atlika Ekonomikas ministrijai veikt šo naudas apropriāciju no viena projekta uz otru. Visā projekta laikā mums bija vairāki ministri Ekonomikas ministrijā. Kad bija iepirkums, tad vēl bija Pavļuts, pēc tam bija Dombrovskis, tad nāca Reizniece-Ozola. Šajā valdības sēdē mēs uzzinājām, ka ministre ir pret šo projektu un vēlas to apturēt.  

Kur āķis? Kāpēc naudu nedabūjāt? Paviljona beigās nebija?

Viss ar to vārdu apropriācija saistīts. To nevar veikt, kamēr nav Saeimas budžeta komisijas lēmuma. Nākamajā dienā Saeimas budžeta komisija naudu no viena projekta uz otru neatļāva pārlikt.

Kas tālāk? Vēl bija teju četri mēneši laika?

Atkal valdībai ir jālemj – ko darīt. Tad pēc kāda laika, šķiet, ka 2015. gada februārī, valdība nolēma, ka projekts ir jāpārtrauc. Tur vēl bija tādi absurdi piedāvājumi. Premjere bija Laimdota Straujuma. Pēc tās valdības sēdes tika folklorizēta ideja par to, ka varētu piedalīties izstādē arī tad, ja projektu pārtrauc. Saprata jau, ka cietīs reputācija. Kaut kas ir jādara, un tad radās doma, ka mājas vietā cels Wi-fi soliņus. Doma būtībā bija – vienalga ko darām, lai neizskatītos slikti.

Tad vēl īsti nenolēma atteikties no izstādes Milānā?

Nu tāds puslēmums tas bija. Māju necelsim, bet kaut ko darīt vajag.

Darījāt vēl kaut ko?

Jā, vienojāmies ar Šveices būvnieku, ka viņi var uzbūvēt māju par to naudu, kas ir. Nekādas apropriācijas nevajag. Tad bija trešā valdības sēde par šo lietu. Lēma būtībā – ko darīt. Viens no scenārijiem bija, ka māju var uzbūvēt – mazāku, bet funkciju tā pildītu. No satura arī varēja izņemt ārā to, ko telpas nepieļauj, un viss būtu bijis labi. Bijām gatavi atdot līdzekļus no kamandītsabiedrības budžeta, lai viss izdotos. Piekrituši bija Šveices būvnieki, kuri cēla Vācijas, Austrijas un citu valstu paviljonus. Viņi bija rakstiski apliecinājuši, ka uzbūvēs laikā un par to naudu, kas tiek solīta. Iestrādnes pirms sēdes acīmredzot bija tādas, ka valdība šo piedāvājumu noraidīja pilnībā. Šajā sēdē arī tika nolemts nepiedalīties izstādē.

Šīs beigas arī nozīmē strīdu sākumu?

Protams. Vispirms fonā tika uztaisīti skandāli, kuri apšaubīja projekta reputāciju un godīgumu. Parādījās publikācijas par uzpūstajām izmaksām. Par to, ka daļai mākslinieku nemaksā, citi saņemot par daudz. No tāmēm tika paņemti virsraksti, piemēram, instagram konts – 10 tūkstoši. Neviens jau neiedziļinājās, ka zem šī virsraksta slēpjas vesels projekts ar instalāciju paviljonā. Radīja iespaidu, ka izmaksas ir uzpūstas. Mēs gaidījām ministrijas reakciju, un daļā gadījumu par vainīgiem tika pasludināti ministrijas darbinieki, kuri esot slikti projektu uzraudzījuši.

Kur ir strīda būtība ar ministriju?

Visos šajos lielajos līgumos ir nepieciešams bankas galvojums vai drošības nauda, kas rada papildu drošību pasūtītājam, ka projekts tiks realizēts. Tie ir 10% no līguma summas. Tās bija tādas beznosacījumu garantijas. Brīdī, kad ministrija bija panākusi līguma laušanu, tad arī sacījām, ka jāatbrīvo šī garantijas nauda. Tomēr ministrija neko tādu nedarīja – aizgāja un savāca šos 300 tūkstošus eiro, uzskatot, ka komandītsabiedrība nav pildījusi līguma noteikumus.

Strīds ir par šo garantijas naudu?

Viss sākās ar to. Par to beigās ir stāsts arī kriminālprocesā, kas tika ierosināts pret mani. Viss stāsts ir tik vienkāršs, cik vienkāršs vien var būt. Mums ir jauns uzņēmums. Neviens nedod 300 tūkstošus bankas garantiju bez nodrošinājuma. Mēs no saviem uzņēmumiem aizņemamies naudu un ieliekam bankas depozīta kontā, un banka dod garantiju. Civilprocesa pamatsummu veido šī garantija, par ko arī viss strīds. Ekonomikas ministrija savukārt iesniedza pretprasību un prasīja tiesu atzīt par spēkā neesošiem visus aktus un atdot visu samaksāto naudu valstij, kamēr līgums bija spēkā. Viss, ko viņi ir izmaksājuši mums par darbu, ir jāatdod. Runa bija par prasību – aptuveni 900 tūkstoši eiro mīnus garantija, ko viņi nepamatoti pieprasīja no bankas. Principā ministrijas uzstādījums bija pierādīt, ka mēs visu 2014. gadu neesam neko darījuši un maldinājuši pasūtītāju un ka nauda, kas samaksāta, ir jāatmaksā. Visa summa. Pretprasības pamatbūtība bija, ka esam piešmaukuši ministriju un valsti.

Kas notika, kad prāvu uzvarējāt pirmajā instancē?

Jau pirmajā instancē tika noraidīta ministrijas pretprasība un tika pateikts, ka garantijas nauda mums jāatdod. Tiesa atzina, ka nav nekādu maldināšanas pazīmju. Pēc uzvaras pirmajā instancē tiesā civilprocesā sākās policijas darbības. Man izvirzīja kriminālapsūdzību uzreiz pēc tam, kad bija uzvarēta pirmā instance civilprocesā.

Ko jums inkriminē, par ko ir krimināllieta?

Pamata stāsts ir par to pašu garantiju. Mēs aizņemamies naudu, iemaksājam bankā, saņemam garantiju, noslēdzam līgumu ar ministriju, un sākas darbs. Ministrija mums kontā ieskaita avansu. Daļu no šī avansa mēs izmaksājam par aizņēmumiem, kas nodrošināja garantiju. To mēs darījām, lai nebūtu jāmaksā procenti, kas gadā veidotu diezgan ievērojamu summu. No 300 tūkstošiem procentos būtu kādi 20 tūkstoši eiro. Mēs organizējām naudas plūsmu, kā tas uzņēmumā pieklājas. Ja nevajag visu naudu uzreiz, tad daļu var izmantot šādi. Darbi, protams, tika veikti, un nauda depozīta kontā ir. Grāmatvediski un faktiski komandītsabiedrības bilancē ir tikpat naudas, cik pirms šo aizdevumu atmaksas. To neviens negrib saprast, kriminālprocesā man pārmet, ka no ministrijas avansa, atdodot aizņemto naudu mūsu firmām, jo tās bija aizdevēji, esam naudu piesavinājušies. Ministrijas nauda nekur nav pazudusi, tā ir bankā. Var jau iet un publiski stāstīt, ka esmu piesavinājies valsts naudu, bet civillieta un faktiskie apstākļi pierāda, ka tur nav nozieguma.

Kad sākas kriminālvajāšana - uz cik ilgu laiku valsts radītās problēmas jūsu privātajā dzīvē tiek paildzinātas?

Es gribu uzsvērt, ka jau pēc būtības tas ir civiltiesisks strīds. Noslēdzot jebkuru sadarbības līgumu ar valsti, iestājas civiltiesiskas attiecības tajā brīdī. Te drīzāk ir stāsts par tiem līdzekļiem, kādus valsts var izmantot, ja parādās konkrētu cilvēku intereses radīt problēmas uzņēmējam. Cilvēks jau tā tiek ievilkts bezgala garā tiesvedībā. Vairāki gadi pagāja, līdz Augstākā tiesa pateica, ka mums ir taisnība, ka esam strādājuši un darījuši un nevienā brīdī līgumu neesam pārkāpuši. Mēs pierādījām savu taisnību, bet tas ir laiks, resursi un reputācija, kuru atgūt ir neiespējami. Krimināllieta var vilkties tikpat ilgi. Vēl gadu vai divus. Tas viss ir tik nejēdzīgi un absurdi.

Mazliet par šiem papildu ieguldījumiem tiesvedībā pēc civillietas beigām – reputācija, laiks, finanšu līdzekļi saistībā ar krimināllietu?

Aptuveni pirms mēneša Ekonomikas ministrija vēlējās uzlikt arestu tai naudai, kuru komandītsabiedrība grasās piedzīt civilprocesa kārtībā. Pirms dažām nedēļām tiesa šo jautājumu izskatīja, noraidīja. Arī tur parādījās visa šī stāsta absurds. Te parādījās visa šī vēlme par katru cenu radīt problēmas konkrētam uzņēmumam. Kas mani visvairāk satrauc – tas ir, ka šādas lietas vispār nonāk līdz izskatīšanai. Ir šobrīd jau Augstākās tiesas spriedums, kas pasaka, ka nauda ir mūsu un nav pamata šādam arestam, bet vēl pirms vairākām nedēļām mēs bijām gatavi, ka šo arestu naudai varētu uzlikt. Ja šāds naudas arests tiktu pieļauts, tad mēs vēl vairākus gadus netiktu pie civilprocesā atgūtajiem līdzekļiem.

Vai krimināllietas izskatīšanas laikā nemēģinājāt runāt ar lietu uzraugošo prokuroru?

Visu ko mēģināju. Vispirms jau pati lieta radās kā pēc burvja mājiena. 2017. gada novembrī man izvirzīja apsūdzību krimināllietā. Tad arī sāku runāt ar prokuroru. Ar pirmo prokuroru jau lielā mērā biju nonācis pie sapratnes, kādus pierādījumus viņš vēlas redzēt, lai lietu izbeigtu. Sagatavojām un iesniedzām milzīgu pierādījumu apjomu par visiem darbiem, kas ir paveikti par saņemto avansu. Tad, kad liecība bija līdz galam iesniegta, tad izrādījās, ka uzraugošais prokurors ir pārcelts citā vietā. Nesapratu īsti, kas par vainu. Nodaļas bija samainītas vai kas cits noticis, bet manai lietai jau bija cita prokurore. Uztaisīja mums grāmatvedības ekspertīzi un paziņoja ļoti daudz labu lietu, ko esam darījuši, bet vienlaikus pasludināja, ka brīdī, kad saņēmām avansu, tas nav lietots producēšanas vajadzībām. Prokurore uz šī pamata lietu virzīja uz tiesu. Šeit nav un nekad nav bijis pamata satraukumam, ka valsts nauda būtu pametusi komandītsabiedrību. Vienkāršoti runājot, tā ir naudas pārlikšana no viena plauktiņa citā, bet atrodas tajā pašā skapītī. Tas, ko, tēlaini runājot, mums visu laiku inkriminē, ir, ka šī avansa naudas pārlikšana citā plauktiņā nedrīkstēja notikt. Uzņēmuma bilancē naudas ir tikpat daudz, nekas nav mainījies, izņemot to, ka naudas kustību izmanto par iemeslu ierosināt tiesvedības. Un tā es prokuratūrā stāstīju un stāstīju par to, ka darbus esmu darījis, nauda nav iztērēta, pat to, ka, aizdevumu neatdodot, projekts būtu dārgāks par 20 tūkstošiem gadā, bet mani tā arī nesaprata vai arī negribēja saprast. Tā arī pateica, ka laidīs uz tiesu, lai tiesa izlemj. Tā kā pret sienu.

Pēc tā visa esmu pat aizdomājies, ka cilvēki jau tam nespēj noticēt, ka tāds absurds var līdz tiesai nonākt, un domā, ka gan jau tur kaut kas ir. Vissmagāk ir ar iedragāto reputāciju man un projektā iesaistītajiem cilvēkiem.

Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski! 

LASI VĒL:

Beitāns pret Ozolu - konflikts ar valsts iestādi izputina uzņēmumu

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.