Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.
Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.
Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē
“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.
https://www.db.lv/zinas/video-jaizstrada-sava-pozicija-un-ta-jaaizstav-visos-limenos-505652
“Šāda ekspertu komanda tad arī būtu tā, kura izvērtētu un noteiktu ikvienas dalībvalsts reāli izpildāmos uzdevumus, kā arī raudzītos par izpildi gan uz 2030. gadu, gan arī uz 2050. gadu. Esmu pārliecināts, ka darbs notiek, taču tajā nav iesaistīti nedz nozares uzņēmēji, nedz arī eksperti, un nav arī informācijas par to, vai tajā ir deleģēti zinātnieki no Latvijas,” tā U. Ameriks. Viņš norāda uz ES vadmotīvu – taisnīgums un godīgums. “Par Latvijai izpildāmiem uzdevumiem valsts institūcijām, nozarēm, zinātniekiem un ekspertiem jāsāk diskutēt un saprast, kas ir reāli izpildāms un kas nav, lai nerastos situācija, ka pašlaik uzņemamies saistības un maksājumus nākotnei, ko nemaz nespēs nākamās paaudzes izpildīt,” brīdina U. Ameriks.
Jauna lavīna, kurā daudz asu jautājumu
“Pašlaik ir ļoti daudz jaunas informācijas, vairāk, nekā spējam aptvert un kur nu vēl izprast, tāpēc šajā darbā ir jāiesaista pašmāju zinātnieki, jāsaprot, kādas ir valsts pozīcijas, kas ir labākais iespējamais risinājums, lai izpildītu uzdevumus un sasniegtu atbilstošus mērķus, un to vajag risināt politiķiem, kuriem tad Latvijas pozīcija būtu jāaizstāv ES struktūrās,” norāda SIA Sodra Latvia mežkopības vadītājs Žanis Bacāns.
“Visi gribam dzīvot zaļi, un tāpēc arī Zaļais kurss ir laba ideja, bet pārtiku pašlaik saražojam gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā, taču problēma rodas brīdī, kad, aizejot uz veikalu, bioloģiski audzēto pārtiku gribam iegādāties par konvencionālās pārtikas cenām,” skaidro Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis Guntis Gūtmanis. Viņš steidz piebilst, ka apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju vienkārši nespēj atļauties iegādāties bioloģiski audzēto pārtiku, jo to neatļauj šo cilvēku ienākumi.
“Tāpēc arī rodas jautājums, ko īsti vēlamies un kādā situācija nonāksim, ja būsim neliels bioloģiskās pārtikas ražotājs, bet 80% Latvijas patērētāju ievedīs pārtiku no citām valstīm, kur nebūs tādu prasību, kādas jāievēro Latvijas lauksaimniekiem, jo citādi šie cilvēki pārtiku vienkārši nopirkt nespēs,” tā G. Gūtmanis.
Kūdra uz frontes līnijas
“Kūdras nozare ir nonākusi cīņas frontes priekšplānā saistībā ar taisnīgās pārkārtošanas mehānismu, kura mērķis bija novērst kūdras, arī Igaunijas degakmens un Polijas akmeņogļu izmantošanu kā kurināmo, kaut arī Latvijā kūdru enerģētikā neizmanto jau teju 20 gadus, bet, neraugoties uz to, šīs jomas uzņēmēji izjūt visu košo attieksmes buķeti,” norāda U. Ameriks.
Viņš atgādina, ka vārdos vēl tiek solīts godīgi un taisnīgi risināt šo situāciju, bet praksē jau ir pavisam kas cits. “Ja gribat iegūt kādu līdzfinansējumu no ES struktūrfondiem, tad, pieminot vārdu kūdra, pretendents to nesaņems, jo kūdra ir iezīmēta kā resurss, kurš nav ilgtspējīgs, kaut arī kūdra ir atjaunojams resurss – Latvijā ik gadu kūdra pieaug par 1,7 milj. t, bet iegūstam tikai 1,2–1,3 milj. t. Un taksonomijas dokumentu projekti norāda, ka tie, kuri nākotnē izmantos kūdru, nevarēs saņemt nekādu finansējumu, tostarp, visticamāk, arī no bankām,” tā U. Ameriks.
Viņš pieļauj, ka cilvēki, kuri to ir izdomājuši, ir raudzījušies tikai pēc diviem pieņēmumiem – kūdras ieguve (kad to izmantojot sadedzina) nozīmē lielas CO2 emisijas, turklāt vēl jāsargā daba – mitrāji, un tāpēc visa kūdras nozare būtībā ir jālikvidē. “Taču netiek ņemts vērā, ka klimata neitralitātes sasniegšanai kūdras ieguve un no tās ražotie substrāti ir neaizstājami, jo, piemēram, viena gada kūdras ieguve Latvijā var nodrošināt 36 miljardu meža koku stādu izaudzēšanu, kuri nodrošinātu pietiekami lielu CO2 piesaisti,” skaidro U. Ameriks. Viņš piedāvā modelēt situāciju, kas notiks Latvijā 2030. gadā un kas – 2050. gadā, ja tiek īstenots tas, ko prasa sagatavotie Eiropas dokumentu projekti.
“Tad varēsim redzēt sekas,” rezumē U. Ameriks. Viņš gan jūtot atsevišķu politiķu labvēlīgo attieksmi, taču tad, kad Eiropas struktūru varas gaiteņos jāaizstāv Latvijas intereses, tad arī viņu dūša sašļūkot papēžos. “Latvijai ir jāaizstāv sava pozīcija, un es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs,” tā U. Ameriks. “Var būt, ka Briseles gaiteņos kaut ko arī nesaprot, taču Latvijā ir viena no visā pasaulē kvalitatīvākajām kūdrām, un tāpēc no tās gatavotos substrātus pērk visu valstu dārzeņu, puķu, koku stādu audzētāji, un to neviens netaisās dedzināt,” pieļauj G. Gūtmanis.
Viņš redz divas iespējas – Latvijas cilvēki nav spējuši izstāstīt un izskaidrot vai arī kāds Briselē, kur top visi jaunie dokumentu projekti, nav vēlējies saprast Latvijas situāciju. “Ir jācīnās par savām interesēm, nevaram gaidīt, kad kāds cits kaut ko darīs mūsu labā,” tā G. Gūtmanis. “Neesmu pētījis, kāda ir kūdras ieguves CO2 izmešu bilance, taču koku stādus nozare vēlas stādīt un negribētu atgriezties pie sentēvu metodēm, kad sējām sēklas, jo kvalitatīvas, augstvērtīgas mežaudzes nav iespējams izaudzēt bez kvalitatīviem stādiem, kas iegūti no augstās ģenerācijas sēklu materiāla,” tā Ž. Bacāns.
Viņš atgādina, ka kvalitatīvākas mežaudzes augot vairāk piesaista CO2 , turklāt izaugušās audzes var dot resursus, ar kuriem aizstāt fosilos. “Izstrādātajos purvos tiek audzētas krūmmellenes, kas arī piesaista CO2 ,” piebilst G. Gūtmanis.
Mežu Latvijā varētu būt vairāk
Lai sasniegtu CO2 emisiju piesaisti, kā viens no risinājumiem tiek minēta mežu stādīšana. “Apmežot var tās zemes, kuras joprojām nav klasificētas kā izmantotas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, un tajās visbiežāk ir saauguši krūmi, un arī meža vidū ir nelieli klajumi, kurus nevienam nav ekonomiskā pamatojuma izmantot lauksaimniecībā,” skaidro Ž. Bacāns.
Viņš atzīst, ka šādu nosacīti brīvu platību nav daudz, bet tādas ir. “Latvijai ir iespējas un potenciāls, it īpaši, ja ik gadu pie mums saražo ļoti daudz meža koku stādu, kaut arī daļa no tiem tiek eksportēti,” tā Ž. Bacāns. Viņš norāda, ka SIA Sodra Latvia ik gadu iestāda divas reizes vairāk koku, nekā nocērt atjaunošanas un kopšanas cirtēs. “Tā rīkojas ļoti daudzi lielākie mežsaimniecības uzņēmumi Latvijā, arī Latvijas Valsts meži,” uzsver Ž. Bacāns.
“Pirmajā brīdī lauksaimnieki nav gatavi atdot nevienu m2 lauksaimniecībā izmantojamās zemes, jo tās trūkst, un pat tajos laukos, kuri ir aizauguši ar krūmiem, pēdējos gados zemnieki atjauno lauksaimniecisko ražošanu,” stāsta G. Gūtmanis. Viņš piebilst, ka Latvijas lauksaimniekiem jābūt gataviem dažādiem jauninājumiem no ES – cik lielām jābūt zālāju teritorijām, kas nozīmē, ka pārāk daudz teritorijas nevarēs uzart, un tas nozīmē daļēji pasīvu lauksaimniecību.
“Organiskās jeb kūdras augsnes tiek uzskatītas par lielu emisiju avotu, ja tās rušina, un līdz ar to rodas jauns jēdziens – agromežsaimniecība, un zemes īpašniekam šādas kūdras augsnes izdevīgāk būs apstādīt ar kokiem un tā samazināt savas saimnieciskas darbības emisijas,” piebilst U. Ameriks. Viņš uzskata, ka mums ir jāsargā sava zeme – aktīvs – šī vārda vistiešākajā nozīmē. “Eiropa ļoti aktīvi virza normatīvos aktus attiecībā uz oglekļa kredītiem, un tiks atvērts oglekļa tirgus, daudzi ārvalstu investori uzpērk zemi, nevis lai tajā kaut ko audzētu, bet gan lai to izmantotu kā oglekļa kredītu. Lai nebūtu tā, ka kāda liela kompānija no Rietumeiropas Latvijā iegādājas meža un purvu zemes un to uzskata kā savu ieguldījumu savā ilgtspējas bilancē – piesaistījis vai, tieši otrādi, sekvestrējis ražošanā radušos CO2 . Tieši tāpēc jāseko līdzi visiem topošajiem normatīvajiem aktiem,” savu pozīciju skaidro U. Ameriks.
Viņaprāt, Latvijai briesmas draud no topošās augsnes regulas. “Dārgākā manta pasaulē ir informācija, un pagaidām neapmierina tas, kā ir notikusi komunikācija ar nozarēm, jo tad, kad tiek solīti kaut kādi samazinājuma procenti, zem tiem vienmēr slēpjas reālu cilvēku darbavietas un dzīves līmenis. Un Zaļais kurss ietekmēs ļoti daudzus cilvēkus, pilnīgi visus Latvijā un arī Eiropā,” norāda U. Ameriks.
Gaida valsts aktīvu rīcību zemes tirgū
“Ja Latvijā ir tik daudz naudas, kā nekad nav bijis, tad valstij būtu jāinvestē un jāiegādājas zemes no tām fiziskām un juridiskām personām, kuras to vēlas pārdot, izmantojot pirmpirkuma tiesības, jo nekā labāka un vērtīgāka par aktīvu “zeme” nav,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijas zeme ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm un arī jādomā, kā noturēt cilvēkus Latvijā, lai viņi nebrauktu prom uz ārzemēm. “Gadiem diskutējam ar zaļi domājošām organizācijām par liegumiem un saimniecisko darbību, un vides organizācijas, lauksaimnieki un mežsaimnieki ir nonākuši līdz secinājumam, ka Latvijā vajag šīs jaunās, zaļās teritorijas, bet tās uzturam visi kopā, nevis šo smagumu uzveļam uz īpašnieka pleciem, tāpēc ir jāiedarbina likuma norma, kas paredz īpašuma atsavināšanu (par tirgus cenām) sabiedrības vajadzībām,” ierosina G. Gūtmanis.
Viņš atgādina, ka pašlaik par saimnieciskas darbības ierobežojumiem un liegumiem īpašniekiem tiek maksātas nelielas kompensācijas, un tie nebūt nav laimīgi par to, ka viņu teritorijā ir kādi liegumi, ierobežojumi. “Šāds risinājums ļautu arī valstij saprast, cik tad īsti vajag un cik var tādas atļauties, bet arī, cik maksā to iegāde, apsekošana un uzturēšana,” skaidro G. Gūtmanis. “Ir bioloģiskās daudzveidības stratēģija, kura paredz, ka 30% valsts teritorijas ir jāatrodas aizsargājamā statusā, no kurām 10% – stingrā aizsardzības režīmā, kas kaut kādā ziņā ir sava veida zaļā okupācija, kas tiek pamatota ar ļoti cēliem mērķiem – dabas daudzveidības un vērtību saglabāšanu, bet jautājums ir tikai, kas par to maksās,” retoriski jautā U. Ameriks.
Un, ja šādu normu prasa ES, tad arī faktiski tas būtu jāfinansē no Eiropas Savienības kopējā budžeta un jākompensē ne tikai konkrēto zemju īpašniekiem, bet arī Latvijas valstij. “Prātā nāk manas vecmāmiņas, kurai bija sava saimniecība, pieredze, kā viņa kļuva par kolhoznieci, kaut arī no iestāšanās kolhozā bija atteikusies, bet nāca viens samaksājamo nodokļu paaugstinājums, kam sekoja nākamais, un pēc trešā palielinājuma vecmāmiņa jau bija spiesta iestāties kolhozā,” iespējamā nākotnes scenārija pagātnes saknes redz U. Ameriks.
Veiksmes formula – vienota kopīga izpratne
“Esam nodrošinājušies pret iespējamiem nākotnes rīkiem, jo esam FSC sertificēts mežsaimniecības uzņēmums un jau kopš 2013. gada identificējam Eiropas nozīmes biotopus un dabas vērtības, un attiecīgajās teritorijās saimniecisko darbību neveicam,” tā Ž. Bacāns. Viņš atgādina, ka 80% no Eiropas nozīmes biotopiem ir atrasti Latvijas valstij piederošajos mežos un tikai 20% ir privātīpašnieku mežos. “Pirms daudziem gadiem, kad tikko parādījās pirmie green deal aizmetņi, Zviedrijas politiķi izvirzīja uzdevumu zinātniekiem kopā ar nozarēm veidot izpratni un sniegt politisko lēmumu pieņēmējiem konkrētus risinājumus, kā nodrošināt šo uzdevumu izpildi, ierosinājumus par tālāko rīcību, un tieši šīs valsts politiķi jau tālāk diskutē ar ES struktūrām. Tieši tā rīkojās arī Latvijā, tiesa, šķiet, novēloti,” vērtē Ž. Bacāns.
Viņš norāda, ka šajos jautājumos ļoti daudz pētījumu veic Latvijas valsts mežzinātnes institūts Silava un zinātniekiem kopā ar nozarēm un politiķiem izdosies panākt vienotu izpratni un arī kopīgus ieteikumus – risinājumus. “Ir vajadzīgi argumenti, ko var sniegt tikai zinātniskie pētījumi, bez tam vajadzīgi gan vietējā, gan Eiropas līmeņa politiķi, jo ir daudz tādu jautājumu, kuros ir vajadzīga premjera stingra pozīcija, un vēl Latvijā ir pārāk maz ierēdņu, kuri strādā ar šiem būtiskajiem jautājumiem, jo ar esošo kapacitāti pat Latvijas pozīcijas izskaidrošanai nepietiek,” tā G. Gūtmanis
