Tā teic vides eksperte un Ekodizaina kompetences centra vadītāja Jana Simanovska. 

Lai dzīvotu videi draudzīgāk, viņa iesaka sākt ar mazumiņu – uz veikalu iet ar savu maisiņu, plastmasas pudelēs pildīta ūdens vietā dzert krāna ūdeni, kā arī vismaz kādu no pārtikas produktiem izvēlēties bioloģiski sertificētu. Viņa iestājas pret zaļmaldināšanu un iesaka ražotājiem un arī tirgotājiem būt atbildīgākiem savos apgalvojumos un neizmantot zaļo krāsu kā pircēju pievilinātāju. Vairāk par to, kā iespējams būt videi draudzīgākiem, viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 22. marta laikrakstā Dienas Bizness: 

Kas jums pret zaļo krāsu?

Man nav nekas pret zaļo krāsu – jautājums ir par to, vai patērētāji saprot, kas ir videi draudzīgs produkts. Ja cilvēks grib samazināt savu ekoloģisko pēdu, viena no iespējām ir pirkt produktus, kas ražoti videi draudzīgā veidā. Tos var atpazīt pēc t.s. zaļajiem paziņojumiem, bet likums aizliedz negodīgu komercpraksi, norādot, ka informācija nedrīkst būt maldinoša. Problēma saistībā ar šiem zaļajiem paziņojumiem ir tāda, ka likums ļoti specifiski nenorāda, kas tieši ir aizliegts un kas ir dezinformācija.

Ir starptautisks pašpaziņojumu standarts, bet tas nav obligāts, vien norāda, ka šādiem paziņojumiem jābūt konkrētiem un saskaņā ar visu produkta dzīvesciklu. Piemēram, nesen redzēju eko elektroniskās cigaretes. Tas ir viens no piemēriem, ka ražotājs neņem vērā visu produkta dzīvesciklu, bet izceļ vienu atsevišķu aspektu un paziņo par «eko». Nedrīkst izmantot arī tādus vispārīgus paziņojumus kā videi draudzīgs, zaļš, nepiesārņojošs, videi drošs, dabas draugs u.tml. Taču, kad aizejam uz veikalu, mēs to visu redzam. Piemēram, Kanādā vairāk nekā 90% no produktiem, kas skaitījās kaut kādā veidā zaļi, kaut kādā veidā bija dezinformējoši. Zinot šo problēmu, es kā vides eksperte cilvēkiem iesaku nepaļauties uz pašpaziņojumiem, bet izvēlēties preces ar atzītu ekomarķējumu. Viens no starptautiskajiem standartiem pasaka, ka labs ekomarķējums ir brīvprātīgs, to un tā kritērijus izstrādā neatkarīgas organizācijas. Neatkarīgi eksperti pārbauda, ka ražotnes tiešām atbilst prasībām. Arī veidam, kā šie standarti tiek izstrādāti, jābūt caurspīdīgam, lai novērstu iespējas, ka ir slēptie lobiji. Tiem jābūt zinātniski pamatotiem, jāskatās uz būtiskākajām ietekmēm.

2016. gadā veicām aptauju, kur patērētājiem rādījām dažādus marķējumus un prasījām, kurus no tiem viņi atpazīst kā ekomarķējumu, norādot, ka ar to saprotam trešās puses atzītu un pārbaudītu marķējumu. Tolaik aptauju veicām draugiem.lv un ekoskolās, domājot, ka ekoskolas varētu būt zinošākas. Sarakstā bija dažādi marķējumi, piemēram, Zaļā karotīte, Ecocert, Ziemeļu gulbis, zviedru Piekūns, Eiropas Komisijas Ekopuķīte, Eiropas Komisijas Bioloģiskās lauksaimniecības zīme. Sarakstā bija arī zīme, kas neko nenozīmē. Aptaujā secinājām, ka cilvēki kā pirmās atpazina tās zīmēs, kas nav ekomarķējums. To varētu izskaidrot ar to, ka tās diezgan bieži redzamas veikalos un tām bijis diezgan liels reklāmas budžets – cilvēki tās ir redzējuši, atpazīst. Taču zīme, kas neko nenozīmēja un nekur nebija redzēta, bet bija vienkārši zaļā krāsā, bija tikpat līdzvērtīgi novērtēta kā uzticamie ekomarķējumi un bez problēmām tos pat apsteidza. Analizējot aptaujas rezultātus ekoskolās, pirmajā brīdī likās, ka to dalībnieki biežāk atpazina ekomarķējumu, bet varēja vērot, ka viņi kļūdījās pie citiem. Tāpēc varētu domāt, ka viņiem ir lielāka vēlme ticēt un viņi vieglāk uzticas.

Skumīgs secinājums – tie, kas izmanto pašpaziņojumus, izskatās zaļāki, un pircēji tam notic. Pieņemot maldinošu izskatu, uzņēmēji faktiski apdzen tos, kuri rūpīgi strādājuši un maksājuši par sertifikāciju. Tas saistīts ar to, ka tiem, kas izmanto īsto ekomarķējumu, ir aizliegums maldināt patērētāju, viņi nedrīkst būt pārāk zaļi, nedrīkst pārspīlēt. Pārējiem nav tādu ierobežojumu.

No uzņēmējiem esmu dzirdējusi argumentu «sertifikācija ir bizness». Tāpēc citi izvēlas uzskaitīt, kādas sastāvdaļas viņu produkts nesatur, nevis veikt sertifikāciju.

Viena žurnāla uzdevumā esmu veikusi nelielu pētījumu. Man lūdza papētīt zobu pastas, un es varu godīgi pateikt, ka tajās zobu pastās, kam bija ekomarķējums, neko sliktu neatradu. Taču tās nepētīju veikalā, bet mājās pie atvērta interneta un datubāzēm. Arī es, būdama ķīmiķe, nevaru to darīt uz vietas veikalā. Un tieši tās, kas teica, ka ir zaļas, bet kurām nebija ekomarķējuma, saturēja kaut ko tādu, ko es tur negribētu redzēt. Tāpēc tiem, kuri apgalvo, ka tas viss ir bizness un izdevumi, jāsaprot, ka šīs organizācijas maksā ekspertiem, ka viņi ir domājuši par to un analizējuši. Pat būdama vides eksperte un ķīmiķe, es nepaļautos uz produktiem bez sertifikāta, jo tos nevaru pārbaudīt.

Kāds būtu jūsu padoms pircējiem – kā orientēties veikalā?

Vispirms ir jāsaprot, kas ir ekomarķējums. Vajadzētu iemācīties dažas zīmes, piemēram, Ekopuķīti, Ecocert, Eiropas bioloģiskās lauksaimniecības zīmi.

Es gribētu runāt arī par tirgotāju atbildību. Pirms dažiem gadiem lielveikalā pamanīju, ka reāls ekomarķējums netiek izcelts kā zaļš, bet blakus esošs pašdeklarēts zaļš produkts ir izcelts. Tāpēc esam izstrādājuši vadlīnijas veikaliem, kā atpazīt dažādas zīmes. Tirgotājiem ir jākļūst izglītotiem, tiem nevajadzētu reklamēt zaļmaldinošas zīmes. Domāju, ka lielie veikali pie sava apgrozījuma var atļauties ekspertu, kurš viņiem to var paskaidrot.

Zaļmaldināšana – tā ir apzināta vai nejauša?

Domāju, tas notiek abējādi. Tāpēc man patīk Miit&Links konference False Thinking, kur daudz runājam par šo kļūdaino domāšanu. Domāju, kas viens no zaļmaldināšanas cēloņiem ir tas, ka gribam izdarīt kaut ko labu, bet negribam iespringt. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir plastmasas iepakojums. Manā skatījumā, idiotiska produkta simbols ir kafijas kapsulas – cilvēki atrod veselu rindu iemeslu, kāpēc šis produkts ir ērts. Rietumeiropā šobrīd 1/3 kafijas dzer, izmantojot kapsulas. Es reiz parēķināju, ka kafijas kapsulas ir trīs reizes dārgākas par malto kafiju, ja salīdzinām, cik maksājam par vienu kafijas porciju. Cilvēki par to mierīgi maksā, jo tas ir ērti. Ērtībai mūsu izvēlē ir daudz lielāka nozīme nekā cenai. Es savā mūžā esmu satikusi tikai pāris cilvēku, kam līdzekļi ir tiešām tik ierobežoti, ka man nav viņiem padoma, kā atrast līdzekļus ekoproduktiem. Taču līdzko atrodam naudu ātrās ēdināšanas restorāniem, kas ir ļoti dārgs produkts, pārstrādātiem produktiem, gaļai lielos daudzumos, limonādēm, saldinātiem dzērieniem, nevaram teikt, ka nepērkam ekoproduktus, jo tie ir dārgi. Tā vienkārši nav prioritāte. Un cilvēki sev melo, ka nevar tos atļauties, lai justos labāk. No otras puses, ja vēlamies mainīt patērētāju domāšanu, ir slikti viņus vainot. Kad cilvēks jūtas vainīgs, viņš jūtas bezpalīdzīgs un agresīvs. Tāpēc man ļoti patīk bezatkritumu kustība, jo ar šo piemēru tiek parādīts, ka varam būt laimīgi un dzīvot labi ar mazāk lietām.

Kā mainīt ieradumus, ar ko sākt?

Ar mazumiņu. Vispirms vajadzētu skaidri pateikt mērķi, ko gribu mainīt. Nevis – es no šodienas būšu zaļš, bet gan, piemēram, mēģināšu iztikt bez vienreizlietojamiem maisiņiem un vienmēr nēsāšu līdzi auduma maisiņus. Ieradumus mainīt ir grūti. Arī man ir gadījies aizbraukt uz veikalu un attapties, ka man nav līdzi sava maisiņa un jāpērk plastmasas. Cilvēki bieži vien domā – nekas jau nemainīsies, ja es viens pats nepirkšu maisiņu, jo ikdienā daru arī daudzas sliktākas lietas. Taču – ja vien ir iespēja samazināt savu ietekmi vidē, tad tas ir jādara.

Ieradumi mainās lēni. Ļoti palīdz ekonomiskais pamatojums. Ieteiktu aprēķināt, cik izmaksā piesārņojošie paradumi.

Ja braucu uz Rīgu ar mašīnu, nebraukāju ar to pa centru, bet kaut kur atstāju un staigāju kājām. Problēma ir tā, ka mūsu pilsēta nenāk pretī. Es labprāt brauktu uz Rīgu ar vilcienu un ņemtu līdzi velosipēdu, bet, lai Rīgā tiktu ārā no vilciena un dzelzceļa stacijas ar velosipēdu, tas ir diezgan smags pasākums. Ja Rīgas pilsēta un stacija nāktu pretim un ar velosipēdu būtu viegli izkāpt, tas būtu liels uzlabojums. Taču, galu galā, kas ir manas problēmas, salīdzinot ar cilvēkiem ratiņkrēslos. Man ir izvēle, viņiem nav. Taču valsts iestādes un infrastruktūras kompānijas var ļoti palīdzēt videi draudzīgām izvēlēm, transporta ziņā noteikti. Piemēram, radot drošas velosipēdu glabātavas, radot Park&Ride sistēmu, kur ir stāvvietas, kur novietot mašīnas un pārsēsties uz sabiedrisko transportu, radot pietiekami labu un regulāri kursējošu sabiedrisko transportu, piemēram, vilcienu uz Liepāju. Es labprāt brauktu ar vilcienu un četras stundas strādātu, nevis stūrētu, jo mana profesija nav šoferis.

Es noteikti ieteiktu pārdomāt patērēto gaļas produktu daudzumu. Tam ir liela ietekme. Taču nekādā gadījumā nevajag sev pateikt, ka «es tagad sev aizliedzu ēst gaļu», jo tad gribēsies ēst tikai un vienīgi gaļu, būs sajūta, ka tās trūkst. Vienkārši pamēģināt vienreiz nedēļā atteikties no gaļas. Tam gan vajadzīgs nedaudz zināšanu, lai nebūtu bada, jo nepietiek no šķīvja vienkārši izņemt gaļu. Vienā no skolu aptaujām vaicājām, vai tajās ir pieejams veģetārs uzturs, un vienā no skolām mums atbildēja apstiprinoši – ja bērns nevēlas, viņš var neēst kotleti. Taču, ja visas olbaltumvielas nodrošina gaļa, tad bez gaļas cilvēks nav paēdis, jo ogļhidrāti vien nenodrošina sāta sajūtu. Ja atsakās no gaļas, jāizmanto citas olbaltumvielas un arī tauki, lai cilvēks būtu paēdis.

Vēl būtu ieteicams vismaz kādus pārtikas produktus izvēlēties bioloģiskus. Sākumā to nebūs ļoti daudz, bet ir tādi produkti, kur cenu starpība nav liela. Atkal var teikt, ka bioloģiskie produkti ir dārgāki, bet, skatoties proporcionāli savā pārtikas grozā, cik daudz dārgāki ir bioloģiskie milti? Es noteikti ieteiktu meklēt bioloģiski audzētus dārzeņus. Katrs var atrast, kurus produktus var izvēlēties eko.

Nedrīkst aizmirst, ka 50 % pārtikas atkritumu rada mājsaimniecības. Tā ir dzīva nauda – izmetot pārtiku, mēs izmetam naudu. Un ar kompostu arī ir viltīgi – tikko mums šķiet, ka drīkstam kompostēt, šķiet, ka drīkstam izmest arī pārtiku. Pārtikas atkritumu radīšana korelē ar ienākumiem. Tāpēc tieši cilvēkiem ar vidēju un augstāku ieņēmumu līmeni jāpadomā par pārtikas izmešanu.

Zaļajā iepirkumā viens no ieteikumiem ir atļaut pāri palikušo ēdienu apēst virtuves darbiniekiem. Daudzi baidās, ka tad viņi apēdīs paši un nedos bērniem. Kas gan slikts no tā, ja viņi paņem sev pāri palikušo pārtiku? Vēl pārpalikumus var atdot dzīvniekiem. Saistībā ar pārtikas drošības normām neapēsto ēdienu nedrīkst dot dzīvniekiem, kurus pēc tam lietos pārtikā, bet kāpēc gan neapēstās karbonādes un kotletītes nevarētu atdot sunīšiem un kaķīšiem? Mans suns ir laimīgs par to.

Ja ēdam ārpus mājas, nevajag kautrēties prasīt neapēsto ēdienu iesaiņot līdzņemšanai. Mēs paši mājās to vēl apēdīsim, bet restorānā šis ēdiens nonāks atkritumos. Vienīgi te atkal ir jautājums par iepakojumu. Taču arī to var ņemt līdzi no mājām. Jā – neierasti, bet tā vienkārši ir ieradumu maiņa. Vēl labāk būtu dot neapēsto līdzi uz mājām traukos, ko var atkārtoti izmantot.

Visu interviju lasiet 22. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.