Rietumu Bankas lielākais akcionārs Leonids Esterkins nav sniedzis intervijas jau gadiem, taču reti kurš ir labākā pozīcijā, lai novērtētu Latvijas ekonomikas un valsts attīstību. Pēdējo 30 gadu laikā Latvija ir kardināli mainījusies, un pirmo neatkarības gadu uzņēmēju un politiskās elites paaudzi ir nomainījušas citas. Šo gadu laikā ir bijuši neskaitāmi premjeri un ministri, veco partiju vietā ir nākušas jaunas, un arī banku sektors ir fundamentāli transformējies. Tomēr visu šo laiku Latvijas ekonomikas sastāvdaļa ir Rietumu Banka, kas faktiski ir vienīgā kredītiestāde, kura ir attīstījusies no deviņdesmito gadu vidus un vienmēr pastāvējusi neatkarīgi.
Leonids Esterkins ir bankas dibinātājs, lielākais akcionārs un jau ilgu laiku arī tās padomes priekšsēdētājs. Dzīvojot un strādājot Latvijā, Esterkina kungs un Rietumu Banka ir ieguldījušies valsts attīstības stāstā – atšķirībā no ārvalstu bankām, viņš peļņu neizved un pieņem visus lēmumus pats. Rietumu Banka ir unikāla Latvijas kontekstā, jo strādā arī citur Eiropā – ar projektiem Lielbritānijā un Īrijā, kas ļauj pamatoti salīdzināt dažādus tirgus un pārņemt idejas. Bet pamatā bankas veiksme ir cieši saistīta tieši ar Latvijas izaugsmi, un Leonids Esterkins jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo līdzi valsts ikdienai, strādā, palīdz un domā par notiekošo šeit, un tādēļ šajā sarunā vēlamies noskaidrot viņa redzējumu tieši par Latvijas ilgtermiņu – par iespējām, kas ir palaistas garām, un tām, kuras vēl varam izmantot.
Jūs atceraties Latviju pirms trīsdesmit gadiem un redzat to tagad. Latvijas ekonomiku un sabiedrību šobrīd raksturo zināms pārticības līmenis, kas ir augsts, bet tomēr tāls no Eiropas attīstīto valstu turības līmeņa. Turklāt Latvijas pārticība atpaliek no Baltijas kaimiņvalstīm. Kas lielos vilcienos ir bijuši Latvijas galvenie izaicinājumi šajā laikā?
Mūsu lielākais izaicinājums ir bijis patiesi valstiskas domāšanas trūkums. Es atceros pirmos valsts līderus un partijas, un gadu gaitā mums ir bijis daudz talantīgu cilvēku, taču vienalga Latvijas politiku ir raksturojusi īstermiņa domāšana un cīņa katram par savām interesēm. Tā rezultātā mums nav veidojies veiksmīgs un stratēģisks ilgtermiņa redzējums par to, kādu valsts ekonomiku mēs gribam un kā izmantot mūsu iespējas. Mums nav veidojusies savas valsts vienota ideja. Rezultātā viss sanāca kaut kā, lai gan neatkarības gadu sākumā Latvijas ekonomika bija daudz labākā pozīcijā nekā Igaunijas vai Lietuvas. Piemēram, Igaunija savu valsts stāstu izveidoja ap digitalizācijas ideju, kamēr Latvijā politiskie līderi turpināja cīnīties par varu. Savā ziņā tas ir loģiski un dabiski jaunai valstij, un politikā vienmēr visi cīnās par varu un savām interesēm. Taču ir atšķirīgi veidi, kā to darīt, – jūs varat cīnīties un pārdalīt to, kas ir palicis pāri no pagātnes, vai arī jūs varat vienoties, ka kopējais ekonomikas pīrāgs ir jāaudzē un jāveido jauna vērtība, un tad jācīnās par to. Latvijā pārāk bieži priekšroka tika dota pirmajam. Svarīgi ir uzsvērt, ka ir jāredz arī pozitīvais – mēs esam ļoti daudz izdarījuši, nav šaubu, ka Latvijas cilvēki dzīvo labāk nekā agrāk un Latvijai ir bijusi mērķtiecība ārpolitikā, taču šī mērķtiecība un stratēģiskums nav bijuši ekonomikā.
Vai ir par vēlu?
Nekad nav par vēlu sākt darīt. Ekonomikā un valsts attīstībā nav sevišķi lielu noslēpumu, kā rīkoties pareizi, un nebūt nav tā, ka Latvijas līderi to nezinātu. Bet ir vajadzīga tieši šī stratēģiskā ilgtermiņa pieeja, nevis egocentrisks savtīgums. Tāpat mums ir jāmeklē cilvēki, kas spēj ierosināt un virzīt neordināras, drosmīgas idejas ar kvalitatīvi jaunu interesi par valsts attīstību. Tādu nav daudz. Tikai drosmīgas idejas un apņēmība ir tas, kas panāk izmaiņas, un tas ir kritiski – tāpat vien nekas nenotiks. Mūsu risks ir būt par viduvējību, kuru pārvalda viduvējības. Savā ziņā ekonomikas izaugsme 1–2% gadā nav slikti, taču tā arī pieradina domāt, ka tas ir normāli, ka neko vairāk gaidīt nevar un nevajag. Taču 1–2% ekonomikas izaugsme mums neder, ja vēlamies vismaz kādreiz patiesi dzīvot kā attīstītākās pasaules valstis. Un es neredzu iemeslu, kāpēc mēs to nedrīkstētu gribēt.
Kas, jūsuprāt, ir galvenie iemesli, kas Latvijai nav ļāvuši izmantot visu potenciālu, un ko darīt, kā to labot?
Man šķiet, ka Latvijas mentalitāte ir bijusi nošķirties mazās grupās, ģimenēs, ciemos, un tā rezultātā mums nav izteiktas sadarbības kultūras. Piemēram, lietuviešu kultūra, man šķiet, ir savādāka, tur ir daudz uzņēmēju grupu, iniciatīvu, izteikti kolektīva domāšana. Šīm kultūras atšķirībām ir nozīme ekonomikā, un tām droši vien ir savu plusi un savi mīnusi, taču tieši sadarbības paradumu mums ir bijis par maz. Salīdzinājumā ar biznesu Latvijas politikas problēma ir uzkrātās pieredzes trūkums, proti, uzņēmumiem ir turpinātība daudzu gadu garumā – mēs mācāmies, uzkrājam zināšanas, redzam kļūdas, labojam un uz tā pamata domājam jaunas idejas. Politikā tā nav. Valsts pārvaldē un ierēdniecībā šī pieredze uzkrājas, taču politiskā līderība visu laiku mainās, un tai ir izteikti īstermiņa horizonts – tie parasti ir trīs-četri gadi, un tādēļ trūkst pēctecības un pārdomātas stratēģijas. Paskatieties uz nesenu pagātni – vai tai politikai, kas valda šobrīd, ir mērķtiecīgs pēctecības sakars ar to, kas bija pirms tikai pieciem gadiem? Es domāju – nav.
Kādai būtu jābūt šai mērķtiecībai?
Mēs varētu daudz mācīties no, piemēram, Īrijas, kuras attīstības stāsts ir kaut kur līdzīgs Latvijai, gan, protams, citā vēsturiskā kontekstā. Mūsu bankai ir vairāki attīstības projekti Īrijā, un es diezgan labi zinu šīs valsts vidi. No Īrijas mēs varētu mācīties tieši ilgtermiņu un stratēģiju. Tur nav naftas un nav vieglas naudas, nav liela iekšējā tirgus, bet ar pārdomātu politiku ir izveidota droši vien dinamiskākā ekonomika visā reģionā. Rīga un Latvija varētu būt Centrāleiropas piemērs šādai dinamikai – ar gudru finanšu tirgus politiku, IT un tehnoloģijās balstītu biznesu, izglītību un jauniem cilvēkiem. Turklāt Īrijas attīstība notiek Eiropas Savienības ietvaros un attiecīgi ir saskanīga ar Eiropas politisko ietvaru, kas mums ir svarīgi. Paskatieties apkārt! Latvijā vienmēr ir bijis un arī tagad ir milzīgs radošuma potenciāls, taču to vajag mobilizēt attīstībai. Latvijā noteikti ir daudz talantīgu un izcilu cilvēku, paskatieties, tādi ir biznesā, medicīnā, mākslā – visur! Taču mūsu kopējais uzdevums ir veicināt, lai šie spējīgākie cilvēki vēlētos iesaistīties valsts vadībā un lai veidotos sadarbības kultūra. Valdībā un ministriju vadībā ir jābūt labākajiem cilvēkiem, nevis vienkārši cilvēkiem ar atbilstošu politisko piederību.
Šogad būs vēlēšanas – kādu iznākumu jūs paredzat un vēlaties?
Nav runa par to, ka es vēlos kādu konkrētu iznākumu. Es neesmu politiķis, bet vienmēr esmu bijis aktīvs pilsonis un atbalstījis tos, kuri, manuprāt, rada idejas, kas attīsta Latviju. Idejas un spējas ir svarīgākais, bet partijas nosaukums, partiju procentu sadalījums vai politiskā piederība ir sekundāra. Tas, ko Latvijai vajag, ir pārmaiņas un jauna enerģija. Vēlēšanas ir jauna iespēja pārmaiņām, un tā ir iespēja visiem – gan esošajiem līderiem un partijām, gan jauniem – nākt ar idejām un spējām. Šis gads ir tā jaunā iespēja identificēt un virzīt labākos cilvēkus un pieprasīt no viņiem tieši šo stratēģisko redzējumu un spēju katrai ministrijai šīs stratēģijas ietvaros formulēt konkrētus uzdevumus un tad tos patiesi īstenot. Galvenais, lai būtu izglītotas, gudras izvēles par labu cilvēkiem, kas virza valsti uz priekšu. Es nezinu, vai mums ir vajadzīga pieeja, kas sauktos Let’s make Latvia great again, bet ir skaidrs, ka jauna, uz savu attīstību vērsta apzināta virzīšana ir vajadzīga.
Visu interviju lasiet 24.marta žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
