To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Fragments no intervijas

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

Kādi varētu būt risinājumi?

Pirmais varētu būt pensiju un bezdarba iemaksu apvienošana individualizētā pensijas/bezdarba kapitālā. Proti, pensijai un bezdarbam paredzētās sociālās apdrošināšanas iemaksas ieskaitīt personas virtuālajā kontā, kurā krājas līdzekļi personas pensijai un arī garantijām iespējamiem bezdarba gadījumiem. Rezultātā tiem cilvēkiem, kuri darba mūža laikā biežāk ir bijuši bezdarbnieki, pensija būtu nedaudz mazāka, savukārt tiem cilvēkiem, kuri darba mūža laikā šajā statusā ir bijuši pavisam reti vai nemaz - pensija būtu par labu tiesu lielāka. Būtībā šāds mehānisms stimulētu cilvēku nevis bieži un ilgi sēdēt uz bezdarbnieku pabalsta (iespējams, pat nelegāli piestrādājot un sildot ēnu ekonomiku), bet gan maksimāli ātri iekārtoties citā darbā. Un, ja arī šis stimuls būtu par mazu, tad vismaz pārējiem tas nebūtu jāsedz tādā apmērā kā līdz šim. Protams, valstī ir noteikts minimālais pensijas apmērs, kas ir sava veida drošības ventilis, ka visu pensiju nokurināt bezdarbnieku pabalstā nebūtu iespējams.

Sezonas darbiem risinājums varētu būt iespēja bezdarbniekiem noteiktu laika sprīdi strādāt šos darbus, nezaudējot bezdarbnieka statusu un garantijas. No vienas puses šādu modeli var uztvert kā kaut ko nesavienojamu. Bet no otras - ir jārēķinās, ka sezonas darbs nav pastāvīgs darbs un labāk ir dot legālu iespēju papildināt mājsaimniecības budžetu mūsu pašu iedzīvotājiem, nekā meklēt cilvēkus un vest viņus uz īstermiņa darbiem no tālām zemēm.

Iespējams, ka ir vērts izvērtēt iespēju izmantot Somijas pieredzi, kur bezdarbniekam, atsakoties no noteikta veida darba piedāvājuma, kas turklāt ne vienmēr atbildīs konkrētā bezdarbnieka specialitātei, zūd iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu. Tas nenozīmē, ka bez darba esošam celtniekam būtu jāsāk strādāt par IT speciālistu, bet gan to, ka bez darba esošs IT darbinieks būtu spiests iet strādāt zemākas kvalifikācijas darbu. Vēl viena iespēja ir noteikt, cik bieži cilvēks var izmantot bezdarbnieka pabalstu. Aprēķini rāda, ka pašreizējā sociālo iemaksu proporcijā darbinieks vienu pilnu bezdarba pabalstu var sakrāt astoņu gadu laikā. Tātad tie strādājošie, kuri bezdarba pabalstu nav izmantojuši desmit, divdesmit vai vairāk gadu, būtībā savu pabalsta apmēru dāvina citiem. Tomēr šis modelis varētu būt pārāk traumējošs reāla bezdarba gadījumā.

Vēl viens risinājums varētu būt, ka personas bezdarba periodā vairs neveiktu sociālās iemaksas personas pensiju kapitālā. Šobrīd situācija ir diezgan paradoksāla: valsts gadiem ilgi atsakās veikt iemaksas pensiju kapitālā par aizbildņiem (kuru saņemtā atlīdzība par pienākumu veikšanu ir tipisks sociālās apdrošināšanas objekts), par jaunajām māmiņām iemaksas tiek veiktas no nelielas summas (171 eiro), kā rezultātā viņu potenciālā pensija ievērojami samazinās. Tajā pašā laikā bezdarbnieku pensiju kapitālā iemaksas tiek veiktas no pilnas pabalsta summas. Manuprāt, bezdarba apdrošināšanas uzdevums ir palīdzēt krīzes situācijā, nevis vairot bezdarbnieka pensiju kapitālu. Minētie risinājumi nebūt nav vienīgie, bet jebkurā gadījumā problēma ir acīmredzama un tās risināšanai ir vajadzīga politiskā griba.

Kā vērtējat minimālās algas palielināšanu no pašreizējiem 430 eiro līdz 500 eiro un neapliekamā minimuma paaugstināšanu līdz 300 eiro mēnesī?

Cilvēki vēlas saņemt vairāk naudas savā makā, un viņiem nav svarīgi, vai tiek paaugstināta valstī noteiktā minimālā alga vai tiek paaugstināts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums (pašlaik tā maksimālais apmērs ir 230 eiro, bet 2020. gadā plānotais ir 250 eiro, taču ir priekšlikums to paaugstināt līdz 300 eiro). Tajā pašā laikā šim jautājumam ir vairākas šķautnes. Vispirms ir jāatzīst, ka diferencētais neapliekamais minimums postoši ietekmē tautsaimniecību, turklāt, pretēji plaši popularizētajam mītam, tas nevis samazina nevienlīdzību, bet vairākās situācijās pat palielina to. Līdz ar to tā robežas paaugstināšana līdz 300 eiro mēnesī vēl pastiprinās postošo ietekmi.

Kā izpaužas šī postošā ietekme?

Nodokļiem piemīt ne tikai fiskālā, bet arī regulējošā funkcija, ar kuras palīdzību valsts virza procesus vēlamajā virzienā. Ja kāda parādība sabiedrībai nav vēlama, tad tai piemēro lielākas nodokļa likmes. Savukārt, lai veicinātu sabiedrībai vēlamu parādību pieaugumu, tām nodokļu slogs tiek samazināts. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo darba nodokļu sistēmu, kas ietver sevī tādu anomāliju kā diferencētais neapliekamais minimums (DNM), lai personai, kurai nav apgādājamo, izmaksātu pirmos 352 eiro (atbilst minimālajai bruto algai), darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 185 eiro. Savukārt par nākamajiem neto algas 352 eiro darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 341 eiro. Ar šo valsts nepārprotami ir pateikusi: ja tu legāli maksāsi mazas algas, mēs ar nodokļu politiku tevi atbalstīsim, savukārt, ja tu legāli maksāsi normālas vai lielas algas, mēs ar nodokļu politiku tevi izģērbsim! Skatot klasisko burkāna un pātagas vadības modeli, ir tā, ka burkāns ir piekarināts ēzelim pie astes un viņš cenšas griezt galvu atpakaļ, savukārt VID un citas bargās iestādes ar pātagu cenšas panākt, lai ēzelis iet uz priekšu. Rezultāts nav iepriecinošs – 2018.gadā ēnu ekonomika pieauga par vienu procentpunktu. Kopumā šāds darba nodokļu modelis veicina zemas pievienotās vērtības (lētā darbaspēka) ekonomikas saglabāšanos, kavē tautsaimniecības pāreju uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma ekonomiku. 

Visu rakstu lasiet 11. septembra laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Abonējiet, lai saņemtu laikrakstu ik dienu.