Tā secināts jaunākajā Swedbank pētījumā, ko šodien prezentēja Mārtiņš Kazāks, Swedbank galvenais ekonomists Latvijā, un Lija Strašuna, Swedbank vecākā ekonomiste.

«Ir daži izmantojami instrumenti [cenu samazināšanai]. Pirmkārt, iekšējās konkurences stiprināšana un cenu veidošanas mehānisma caurspīdīgums (piem., sniedzot iespēju vienkāršākai dažādu veikalu cenu salīdzināšanai). Otrkārt, produktivitātes un izmaksu efektivitātes uzlabošana, lai pēc iespējas mazinātu uzņēmumu izmaksas (piem., efektīvi apgūstot ES fondus). Treškārt, darba tirgus reformas – mazināt strukturālo bezdarbu (uzlabojot bezdarbnieku prasmes, veicinot darbaspēka migrāciju starp nozarēm un reģioniem), izstrādāt adekvātu imigrācijas politiku, algu pieaugumu saistīt ar produktivitātes kāpumu utt. Ir arī lietas, ko pašreizējā situācijā nebūtu prātīgi darīt, piemēram, algu iesaldēšana sabiedriskajā sektorā vai vispārējā nodokļu sloga paaugstināšana,» uzskata M. Kazāks.

Viens no fundamentāliem faktoriem, kas virza cenu kāpumu Baltijā, ir cenu un produktivitātes konverģence ar attīstītām Eiropas Savienības valstīm. «Buma laikā, jo īpaši Latvijā, cenas auga pārāk strauji, produktivitātei netiekot līdzi. Rezultātā, neskatoties uz to, ka cenu līmenis Igaunijā un Latvijā ir par 30%, un Lietuvā par 40% zemāks nekā vidēji ES, tas ir lielāks, nekā to pamato produktivitātes līmenis. Turklāt dažām preču grupām, piemēram, apģērbam un apaviem, cenu līmenis Baltijas valstīs jau pašlaik ir virs ES vidējā,» skaidro L. Strašuna.

Ir arī citi savā starpā saistīti pieprasījuma un piedāvājuma puses faktori, kas ir atkarīgi no ekonomikas attīstības cikla fāzes. Piemērām, uzplaukuma gados redzējām strauju mājsaimniecību patēriņa un optimisma pieaugumu, kas balstīja arī cenu kāpumu. Savukārt krīzes laikā, patēriņam samazinoties, ir bijis spiediens cenas mazināt, lai noturētu klientus.
Šā gada maijā patēriņa cenu gada izaugsme sasniedza 5.4% Igaunijā, 5% Latvijā un Lietuvā. Pašlaik mājsaimniecību pieprasījums saglabājas vājš, iedzīvotāju pirktspēja uzlabojas minimāli. Savukārt piedāvājuma pusē redzam strauju importēto preču sadārdzinājumu pasaules izejvielu cenu kāpuma dēļ un nodokļu paaugstinājumu dēļ (galvenokārt Latvijā). Darbaspēka izmaksas arī sāk lēnām pieaugt, uzņēmumiem pieņemot darbā jaunus darbiniekus, dažiem izmaksājot prēmijas vai nedaudz paaugstinot algas.

Pārtikas cenas šā gada aprīlī Igaunijā bija par 12.2%, Lietuvā par 10.3% un Latvijā par 9.9% augstākās nekā attiecīgajā perioda pērn. Tajā pat laikā cenas eiro zonā izauga vien par 2%. Galvenajās preču grupās vislielākās atšķirības cenu dinamikā ir novērojamas maizei un labības produktiem, kā arī piena produktiem. Protams, daļēji tas ir saistīts ar lielāku cenu svārstīgumu Baltijā, kur arī cenu kritums krīzes laikā bija daudz dziļāks nekā Eiropā. Tomēr ir arī citi, vietējie mikro līmeņa faktori, piemēram, dažādu nozaru lielums un koncentrācija.

Viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc cenu dinamika Baltijā atšķiras no eiro zonas, ir reģionālā konkurence, skaidro L. Strašuna. Piena pārstrādātāju tirgus Lietuvā ir lielāks, koncentrētāks un efektīvāks (ar lielāku jaudu noslodzi), tāpēc Lietuvas spēlētāji var ietekmēt cenas arī Latvijā.

Vēl viens faktors ir iekšējā konkurence lauksaimnieku, ražotāju un tirgotāju starpā. Piemēram, mazumtirgotāju tirgus ir viskoncentrētākais Latvija un Lietuvā, kur divi lielākie spēlētāji aizņem 55-60% no tirgus.
Sagaidāms, ka vidējā patēriņa cenu inflācija pierims no 4.2% šogad līdz 2.6% 2012.gadā Latvijā, no 3.8% līdz 3.2% Igaunijā un no 3.2% līdz 2.5% Lietuvā. Tomēr jāuzsver, ka šīs ir 2011.gada aprīļa prognozes un, visticamāk, tās tiks pārskatītās uz augšu visās trijās valstīs. Prognozējams, ka pasaules izejvielu cenu ietekme uz Baltijas cenām nākamgad mazināsies, arī nodokļi netiks paaugstināti.