Iniciatīva ir, un nosaukums cēls. Kurš gan vēlas maksāt lielākus nodokļus, ja var citādi? Tomēr jautājums ir – kā to praktiski panākt? Par to Dienas Bizness jautājumus uzdeva Baltijas Korporatīvā pārvaldības institūta vadītājam Latvijā Andrim Grafam, padomes loceklei Daigai Auziņai-Melalksnei un Signet Bankas valdes priekšsēdētājam Robertam Idelsonam. 

Ir iniciatīva, ir iedzīvotāju aptauja. Saka tauta, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem jākļūst efektīvākiem. Kā tulkot un interpretēt šādu sabiedrības vēlmi? Pieņemu, ka iedzīvotāji tāpat ar “jā” atbildētu, ka veselības aprūpei jākļūst efektīvākai, kas paredz pretējas loģiskās sekas. Kā sākt? Kā celt valsti, neceļot nodokļus?

Andris Grafs: Tā ir institūta iniciatīva. Institūts ir uzņēmēju organizācija, un šī tēma – kā mēs visi kopā varētu izbeigt valsts stagnāciju un rast risinājumus tās attīstībai nepieciešamā finansējuma nodrošināšanai - ir aktuāla. Aptauja parāda vairākus būtiskus aspektus par to, ko iedzīvotāji kopumā vēlas. Latvijā cilvēki neatbalsta valsts parāda palielināšanu un atbalsta neefektīvu tēriņu mazināšanu. Tajā pašā laikā ik gadu, diskutējot par valsts budžetu, aktualizējās viens un tas pats jautājums – kur ņemt naudu svarīgiem pakalpojumiem izglītības un veselības jomā, aizsardzībai un citām vajadzībām?Esam palūkojuši, kā ar valsts kapitālu rīkojas mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija. No tā daudz var mācīties, tajā skaitā par pārvaldību, spēju piesaistīt finansējumu no investoriem un sekmīgi attīstīt darbību ārpus ierastā mājas tirgus. Latvijas valstij pieder vairāk nekā 70 uzņēmumu - gan lieli, gan mazāki -, un to pārvaldība norit ar mainīgām sekmēm. Ja valsts katru gadu tērē vairāk par 1  mljrd. eiro, lai dotētu šo uzņēmumu darbību vai, vēl sliktāk, segtu zaudējumus, ir vērts padomāt, ko dara citās valstīs šādā situācijā. Viens no būtiskākajiem instrumentiem valdības rīcībā ir tieši valsts uzņēmumi. Ja komerciālie valsts uzņēmumi darbojas tikai vietējā tirgū, stagnē un valsts kā akcionārs neizvirza izaugsmes mērķus, tad šie uzņēmumi arī neaugs, nepalielinās savu vērtību un peļņu, neattīstīs darbību eksporta tirgos. Tātad valsts neizmanto valsts uzņēmumu potenciālu, tajā skaitā, lai palielinātu ieņēmumus valsts budžetā no uzņēmumu sekmīgas darbības ārpus ierastā mājas tirgus. Neizbēgami pienāks brīdis, kad nodokļi būs atkal jāceļ, lai spētu finansēt, piemēram, aizsardzības izdevumus. Tāpēc jāizmanto valsts uzņēmumu potenciāls, lai celtu valsti, nevis nodokļus.

Iedzīvotāju redzējums? Ko aptaujā konkrēti noskaidrojāt?

Andris Grafs: Jautājums aptaujā bija, vai viņi redz valsts uzņēmumu izaugsmi. 87% saka, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem būtu jākļūst efektīvākiem, vairāk jāstrādā eksporta tirgos un jāpelna vairāk, lai nodrošinātu lielākus ieņēmumus valsts budžetā un mazinātu nepieciešamību paaugstināt nodokļus. 62% atbalsta kapitāla tirgus izmantošanu uzņēmumu attīstībai - valsts uzņēmumu kotēšanu biržā, lielākā daļa ar nosacījumu, ka valsts saglabā kontroli šajos uzņēmumos. Un nav gluži tā, ka aptauja ir virspusēja. Mēs mēģinājām identificēt tās jomas, kurās iedzīvotāju atbalsts ir vislielākais. Pirmkārt, runa ir par uzņēmumu valdēm un padomēm, lai tur būtu profesionāļi! Otrkārt, liela daļa iedzīvotāju atbalsta valsts komercaktīvu pārvaldības centralizāciju, jo šobrīd katra ministrija vada savus uzņēmumus, un tas bieži rada nepamatotu politisku ietekmi un lēmumu pieņemšanu šaurās interesēs.. Treškārt, ir atbalsts valsts uzņēmumu kotācijai biržā. Proti, runa ir par konkrētiem soļiem, kurus cilvēki saskata kā reālu iespēju, taču kuri praksē līdz šim nav īstenoti. Ar šo iniciatīvu mēs cenšamies  šos soļus skaidri iezīmēt un aktualizēt, parādot, ka tiem ir sabiedrības atbalsts.

Daiga Auziņa-Melalksne: Bieži vien valsts uzņēmumi tiek pozicionēti kā vistas, kas dēj zelta olas – ar domu, ka tās nevajag aiztikt, un tad viss būs kārtībā. Par to, vai tiešām olas ir no zelta, vai tās ir gana smagas, īsti ziņu nav. Ne visos valsts uzņēmumos situācija ir identiska. Tikai caur profesionālām valdēm un padomēm mēs varam veicināt to, ka šīs vistas tiek barotas ar adekvātu pārtiku un no viņām prasa arī pietiekami lielu ražīgumu atbilstoši ieguldījumam. Institūta iniciatīva pēc būtības aicina paskatīties uz valsts īpašumiem ar saimnieka acīm. Iespējams, ka šiem uzņēmumiem ir nepieciešams papildu kapitāls, un, ja tā ir, tad loģisks solis ir meklēt kapitālu biržā, emitējot obligācijas vai akcijas, nevis prasīt naudu no valsts budžeta. Šādi piesaistīts finansējums neprasa papildu līdzekļus no valsts budžeta, vienlaikus veidojot uzņēmumu, kas spēj attīstīties un augt. Rezultātā valsts līdzdalība uzņēmumā var būt mazāka, taču ikgadējais pienesums budžetam – lielāks.

Roberts Idelsons: Man ir daži komentāri par sabiedrības viedokli, kas noskaidrots aptauju veidā. Pieņemsim, ka esam sastapuši Latvijas vidējo iedzīvotāju un uzdodam viņam jautājumus. Pie pirmā jautājuma – vai vajadzētu privatizēt valsts uzņēmumus - atbilde neapšaubāmi būs, ka nevajag to darīt, jo tie tiek uztverti kā vistas, kas nes zelta olas. Vēl pēc pāris jautājumiem atklāsies, ka cilvēks saprot, ka saimniekošana valsts uzņēmumos ne vienmēr ir efektīva, pārvaldība klibo un rezultāti nav pārliecinoši. Tādējādi atbildēs parādās šķietama pretruna: pārdot nevajag, bet esošais sniegums arī neapmierina, un pārvaldību vajadzētu uzlabot. Šī pretruna rodas tikai tad, ja skatāmies uz diviem galējiem risinājumiem – uzņēmums ir valsts īpašumā vai arī ir pilnībā pārdots. Kotācija biržā ir risinājums, kas pat pie nelielas uzņēmuma daļas pārdošanas novērš lielu daļu problēmu. Šādā kontekstā sabiedrības pieprasījums kļūst loģisks un saprotams. No vienas puses, nav jāpārdod viss uzņēmums, no otras puses, iegūstam labu pārvaldību.

Nacionālā aviokompānija airBaltic kā uzņēmums gandrīz pilnībā pieder valstij, tikai neliela daļa ir privātā kapitāla. Tieši šī iemesla dēļ uz to nedarbojās valsts atlīdzības ierobežojumi un valdes priekšsēdētājs ilgu laiku bija vienīgā zināmā persona, kas algā saņēma aptuveni miljonu eiro gadā. Dažiem, pat ļoti daudziem sabiedrībā, patika trīt mēles tieši par šo faktu. Jūs piedāvājat biržā pārdod valsts uzņēmumu daļas, kas pavērs arī atalgojuma slūžas vadītājiem. Ir komentāri?

Roberts Idelsons: Šis ir naratīvs, kas medijos tiek bieži cilāts un nereti aizēno būtiskāko – diskusijai vajadzētu būt par darba radīto pievienoto vērtību, nevis tikai atalgojuma līmeni. Pavisam nesen Tesla Īlonam Maskam apstiprināja triljonu dolārus vērtu kompensācijas paketi, taču ASV presē mēs neredzam sašutuma pilnas diskusijas par to, ka kādam valstī ir tik lieli drošības spilveni.Runājot par uzņēmuma vadītāja atalgojumu, būtiskākais jautājums ir nevis tā lielums, bet gan vadītāja radītā pievienotā vērtība uzņēmumam. Ja vadītājs spēj tik būtiski palielināt uzņēmuma vērtību, ka tas ļauj izmaksāt atlīdzību triljonu dolāru apmērā, tad viss ir pamatoti. Akcionāri, sabiedrība un valsts ir apmierināti ar situāciju, un darba samaksa ir adekvāta. Problēma rodas, ja šīs pievienotās vērtības nav, bet algu maksā! Tieši šis jautājums arī bija airBaltic gadījumā. Nebija problēma, ka vadītājam maksāja miljonu gadā. Jautājums ir – cik lielu vērtību šis vadītājs uzņēmumam radīja? Kopumā pilnībā valstij piederošiem uzņēmumiem pastāv stingri darba samaksas ierobežojumi, kas nereti nozīmē arī ierobežotas vadītāja ambīcijas. Šobrīd mums ir nepieciešami uzņēmumi, kurus kāds spētu pacelt nākošajā līmenī. Uzņēmumam ir jābūt iespējai piesaistīt vadītāju, kurš spēj radīt jaunu vērtību. Iespējams, tas, ka valsts uzņēmumos nav pietiekami motivējošas atalgojuma politikas, var būt viens no stagnācijas iemesliem. 

Daiga Auziņa-Melalksne: Lai saņemtu zelta olas, ir nepieciešams izvirzīt zelta mērķus. Nelaime ir tā, ka mēs šos uzņēmumiem izvirzītos skaidros un ambiciozos mērķus radīt zeltu neredzam. Caurspīdīguma par valsts uzņēmumiem izvirzītajiem mērķiem un sasniegtajiem rezultātiem īsti nav, šo atskaitīšanos nodrošina tieši kotācija biržā. Ja mērķi ir izplūduši un to uzraudzība pavirša, tad iznāk tā, ka vadība var sākt nodarboties ar lietām, ar kurām tai nevajadzētu nodarboties. Valsts uzņēmumiem, kur īpašnieka intereses pārstāv ministrija, mērķu hierarhija ir ļoti izplūdusi. Te parādās politiķu iespējas ietekmēt uzņēmuma darbību, un bieži vien tas var nebūt ne uzņēmuma, ne sabiedrības ilgtermiņa interesēs.

Andris Grafs: Šeit vēlos paturpināt par privātā kapitāla piesaisti valstij piederošā uzņēmumā. Pieņemsim, ka biržā tiek pārdoti 25% uzņēmuma akciju un valsts saglabā 75% akciju plus vienu akciju. Šādā gadījumā, mazākuma akcionāriem apvienojoties, juridiski pastāv  iespēja iegūt vienu vietu uzņēmuma padomē. Šobrīd var secināt, ka, valstij pārdodot pat ceturtdaļu no uzņēmuma, kontrole pār uzņēmumu pēc būtības netiek zaudēta. Runas par ietekmes zaudēšanu drīzāk izskan vidē, kur trūkst izpratnes par uzņēmuma darbības juridisko regulējumu. Līdz ar to šajā aspektā risku nav. 

2025. gada nogalē Rīgas dome nolēma uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks (RNP) pilnībā pārdot. Pēcāk sekoja Rīgas domes priekšsēdētāja Edvarda Ratnieka krass pasākuma atsaukums. Kā šo paziņojumu ķēdi redzat? 

Roberts Idelsons:  Šis atsaukums un visa vēstījuma būtība bija grūti saprotama. Latvijas valstiskā mēroga īpatnība ir tāda, ka gandrīz vienmēr lēmumus nav iespējams pieņemt, jo vēl atrodas kādi precizējumi vai citi piedāvājumi. Ja atskatāmies vēsturē, redzam, ka pēdējie radikālie lēmumi tika pieņemti tikai tad, kad bija notikusi 2008. gada globālā finanšu krīze, kad draudēja valsts defolts un valūtas devalvācija. Tad sekoja lēmumi, jo citas izvēles nebija - bijām piespiesti pie sienas. 

Daiga Auziņa-Melalksne: Kāpēc politiķi tā dara? Jo viņi tā var! Acīmredzami, ka vēlētājs vēl nav sapratis, ka nepieņemts lēmums arī ir lēmums un tam ir konkrēta cena un izmaksas. Vēlētāji to pieļauj, un tādēļ politiķi tā var atļauties darīt. Biznesā ir pavisam citādi - lēmumi ir jāpieņem, lai gan situācija nekad nav pilnībā skaidra un paredzama. Latvijas politikā lēmumus var nepieņemt gadiem, vilcināties pēc patikas, sniegt miglainus paziņojumus, un tas brīnumainā kārtā pat dod iespēju tikt pārvēlētam nākamajā reizē. Patiesība ir tāda, ka, jo mazāk politiķiem ir instrumentu, ar kuriem var ietekmēt uzņēmumus, jo labāk, jo mazāka ir iespēja gūt kādu politisku labumu no tiem. Plašāk raugoties, ministriju pienākums ir veidot nozaru politikas un veicināt konkurenci, nevis pārvaldīt dominējošos uzņēmumus. Skaidrs, ka veidot attīstošu un uz sabiedrības un uzņēmējdarbības ilgtermiņa interesēm balstītu nozares politiku ir daudz sarežģītāk, nekā būt viena dominējošā uzņēmuma īpašniekam. Tas ir daudz vienkāršāk. 

Visu diskusiju lasiet 13.janvāra žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.