Problēma šajā jomā ir meklējama divos galvenajos aspektos. Pirmkārt, cilvēki nejūtas droši Latvijā, ar to saprotot materiālo nodrošinātību, iespējas strādāt algotu darbu, kā arī saņemt sociālās garantijas. Turklāt šī nedrošības izjūta nav pārgājusi, neraugoties pat uz to, ka krīzes gadi mums principā ir aiz muguras. Tāpat nevar teikt, ka cilvēkiem vairs nav motivācijas braukt prom, jo šobrīd ekonomiskās krīzes saasinājums ir vērojams nevis Latvijā, bet citās ES valstīs. Tomēr šāds apgalvojums neiztur kritiku.  

Būtiski ir paskatīties, kurās valstīs ir minētās problēmas un kurp tradicionāli darba gaitās ir devušies Latvijas iedzīvotāji. Piemēram, uz Spāniju doties ir izvēlējušies aptuveni 5% mūsu valsts iedzīvotāji, savukārt uz tādām vietām kā Grieķija vai Portugāle šis procents vispār ir ļoti niecīgs. Tradicionālie mērķi, kurus izvēlas aizbraucēji no Latvijas, ir Lielbritānija, Vācija, Nīderlande. Respektīvi, tās ir valstis, kas krīzes iespaidā ir cietušas salīdzinoši mazāk, turklāt, piemēram, bezdarba līmenis pēdējo pāris gadu laikā tur nebūt nav palielinājies. Problēmas nenoliedzami ir eirozonā kopumā, taču tās nekādā mērā neietekmē Latvijas iedzīvotāju aizplūšanu no valsts. Var teikt, ka ekonomisko problēmu saasināšanās noteiktās valstīs nekādi nav ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju vēlmi doties strādāt citur.  

Otrkārt, nereti naudas trūkums nav galvenais iemesls, kādēļ cilvēki izvēlas doties prom no Latvijas. Apmēram viena trešdaļa no tiem cilvēkiem, kas pērn apsvēra domu aizbraukt, norādījuši, ka galvenais iemesls tam ir neapmierinātība ar to, kā Latvijā notiek dažādi procesi. Jāpiebilst gan, ka pētījums, uz kura datiem ir atsaukusies Kultūras ministrija, ir veikts pagājušajā gadā, un nevar izslēgt, ka situācija vienā vai otrā virzienā pa šo laiku ir mainījusies.