Diemžēl nākotnes perspektīvas tiešām var izrādīties tik drūmas arī tiem, kam pensijā būtu jādodas pēc gadiem divdesmit vai trīsdesmit. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka iedzīvotājiem pašiem naudu faktiski nav no kā uzkrāt viens no ceļiem varētu būt valsts iesaistīšanās pensiju kapitāla pārvaldē. Tas nenozīmē, ka būtu jānonicina pensiju fondi un jāuzskata, ka to apsaimniekotāji nemāk strādāt. Gluži vienkārši situācija pasaules finanšu tirgos ir izveidojusies tāda, ka arī pensiju fondu menedžeriem pat ar ļoti augstu profesionalitātes līmeni ir grūti manevrēt pašreizējā negāciju jūrā.

Šķiet, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē veiksmīgi strādājošais princips, kas ļāva papildu pensiju uzkrājumus veidot ar finanšu tirgu starpniecību, tādējādi lielai daļai attīstītās pasaules valstu iedzīvotāju sagādājot iespēju vecumdienās ar rezignētu skatienu klejot pa dažādu eksotisku galvaspilsētu ielām, ir labākais iespējamais pensiju uzkrāšanas variants. Tomēr gadu desmitu gaitā situācija pasaulē mainījusies un šis princips nešķiet tik drošs kā agrāk.

Paralēli sociālajai atbildībai evolūciju piedzīvojuši arī finanšu tirgi, diemžēl gan ne tajā labākajā veidā. Līdzās iespējām ieguldīt uzņēmumos un gaidīt uz dividenžu izmaksu vai sava ieguldījuma vērtības pieaugumu, finanšu tirgus dalībnieki izgudrojuši aizvien jaunus vērtspapīru atvasinājumus, vienlaikus aizvien vairāk tā saucamo investoru pirkšanas un pārdošanas operācijas veic ar sev nepiederošiem līdzekļiem, līdz ar to šāda surogāttirdzniecība palielina gan akciju, gan preču biržu jutīgumu pret straujām cenu izmaiņām, kuras galu galā ietekmē arī reālo ekonomiku un uzkrājumu drošību.

Tas, vai pagājušā gadsimta samērā efektīvā pieeja attiecībā uz gaišu vecumdienu nodrošināšanu ir labākais iespējamais risinājums vai potenciāli laba risinājuma sakritība ar vairāku gadu desmitu veiksmes momentu vēl aizvien paliek atklāts jautājums.

Tādējādi viens no risinājumiem daudz maz cienījamu vecumdienu nodrošināšanai būtu valstsd iejaukšanās. Līdz ar to tai būtu iespēja sava pārvaldes aparāta izraisītos ekonomiskos defektus pārvērst efektā un naudu, ko būtu plānots pārdalīt par labu pašreizējiem pensiju otrā līmeņa pārvaldniekiem, ieguldīt, piemēram, pašai savās obligācijās, tādējādi vismaz par kapeiku uzlabojot iespējas pārfinansēt savas starptautiskās saistības un dodot savu artavu nākotnes sirmgalvjiem. Turklāt arī valsts uzņēmumu iespējas pensiju kapitāla uzkrāšanā nebūt nav smādējamas.